Tev ir daudz skaņdarbu ar atraktīviem, intriģējošiem nosaukumiem. Kāpēc tagad tapusi simfonija?
Simfonijas žanru vienmēr esmu uzskatījis par augstāko komponista daiļrades veikuma latiņu, kurai esmu centies pārlēkt jau otro reizi.
Tev būtiski, ka B (si bemols, si) ir sakramentāla tonalitāte mūzikas vēsturē?
Tā ir nosaukuma spēle - nevis Sinfonia in B, bet gan Sinfonia B. Tas nozīmē gan kārtas skaitli, gan arī tonālo centru, un tieši šādā racionāli semantiskā kontekstā arī numurēju savu simfonisko daiļradi.
Šis bija pasūtījums, vai pats vēlējies?
Ja pats sevi varu sev «pasūtīt», tad tas nu ir noticis - kas var būt labāks par šo! Ideja brieda jau sen (Sinfonia A tapa 1991. gada janvārī, Sinfonia B - jau 2009. gadā, taču tikai tagad ir iespēja to atskaņot). Lūdzu JVLMA vadībai atļauju to iekļaut simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā. Lai gan mani visādi mēģināja atrunāt, ka skaņdarbs nav studentu orķestra «obligāti spēlējamo» darbu topā, tomēr man izdevās pārliecināt, ka mana vēlme ir motivēta, jo šim kolektīvam esmu pateicīgs par saviem diriģenta darbības skaistākajiem mirkļiem. Jauni cilvēki apkārt palīdz saglabāt veselīgu skatu uz dzīvi un ir mūžsenais «jaunības eliksīrs». Simfonijā zinātāji saklausīs autobiogrāfiskas vēsmas: jaunības maksimālisms, pusmūža racionālisms un veca cilvēka sentiments kā monologu, dialogu un epilogu kontrasts.
Vai 40 minūšu gara simfonija mūsu steidzīgajā, fragmentārajā laikmetā ir prāta darbs?
Laikam gan jau ne, bet atzīšos, ka sākotnēji tā bija vēl apjomīgāka, taču mēģinājumos esmu to «apgraizījis».
Kas vēl jauns top?
Ja esi pateicis A, noteikti jāsaka B, ja pateici arī B, tad ātri saki C! Vismaz ābeces minimums - «trīs labas lietas» - ir iecerēts, domāju par Sinfonia C samērā neparastam sastāvam, par ko pagaidām vēl negribu runāt. Lai gan ceremoniāla mūzika nav manu radošo meklējumu topā, PPO Rīga piedāvā sacerēt svētku kantāti LR 93. gadadienai.