(Dziļa pauze.) Katram pasākumam ir savs tērps un sava publika. Paiet svētki, un vienmēr kaut kas ir jāmaina. Jau PLL tapšanas laikā bija saruna, ka veidojam savu politisko apvienību tam mirklim, ko sauc par vēlēšanām. Vēlēšanas nebeidzās slikti, bet nav tik labi, kā gribējām.
Pagājuši četri mēneši, domājām, ka tomēr kaut kas jāreorganizē. Esmu ierosinājis, ka ir drusciņ jāpaiet malā. Tāpēc, ka bez jaunajiem un jaunām iniciatīvām strupceļš veidojas. Faktiski es apvienībai redzu vienu problēmu - sabiedrības zemais uzticības līmenis. Pārējais mums ir.
Kāpēc nav sabiedrības uzticības?
Acīmredzot apvienības personības nav to iekarojušas ar savu darbību, ar atbildēm, ar visu ko. Sabiedrības uzticība ir subjektīva - patīk vai nepatīk. Taču zinām no pašu vēstures, ka ir cilvēki, kuri nekad nepatiks, un ir cilvēki, kuri patiks, lai viņi vai ko darītu.
Kas bija tas, ar ko pārrēķinājās Šlesers un Šķēle, veidojot šo apvienību?
(Pauze.) Mēģinu atrast īsāko formulējumu, jo jūsu jautājums ir tāds, kas prasās uz pēcpusdienas tēju trīs līdz četru stundu garumā. (Pauze.) Latīņiem, romiešiem, grieķiem filozofijā ir teiciens: aizdomās turamais mūžīgi mūžos. To savā laikā Valdis Birkavs attiecināja uz Munteru. (Vilhelms Munters - ārlietu ministrs starpkaru Latvijā - red. piez.) Viņš saka: tagad mēs varam stāstīt par Munteru, ko gribam - vienmēr paliek ēna pār viņu. Šīs ir paralēles arī pār Šķēli vai Šleseru. Viņi kaut ko sabiedrībai nepasaka līdz galam. Neizraisa sabiedrības atklātību ar atklātību. Viņos ir zināšanas, griba, viss, bet tanī pašā laikā - nemitīgi atskabargas, un tās vajadzētu izvilkt ārā.
Bet cik jums pašam Šlesers un Šķēle ir pateikuši, lai jūs pārliecinātu?
(Dziļa pauze.) Klusums.
Ko nozīmē klusums?
To, ka klusums.
Jūs nejutāties pirms vēlēšanām izmantots kā eksprezidents, tagad izrādās - neveiksmīgi?
(Pauze.) Varbūt.
Nav vēlēšanās pamest Vecrīgas bruģi, Saeimas ēku un nolīst laukos?
Nē. Godīgi un atbildīgi gribēju to izdarīt un kopā ar kolēģiem veidot parlamentā frakciju, kura, izmantojot visu, kas tai ir, varētu dot savu ieguldījumu valsts attīstībā. Tas bija mans vienīgais mērķis. Man nebija mērķa ieņemt amatus, man nebija mērķa nopelnīt. Man bija brīva, cilvēciska griba un cilvēciska spīts, jo deviņdesmit procentu no maniem atbalstītājiem teica - nedari to! Bet es to darīju. Esmu ievēlēts godīgi, demokrātiski un atklāti. Savas valsts deputāts, tautas ievēlēts. Tas nav arguments vai kritērijs, kura dēļ būtu jākaunas vai jāmūk pažobelē klusumā.
Bet vai pēc pieciem gadiem, kad prese par jums rakstīs un jūs apzīmēs «bijušais Valsts prezidents, Saeimas deputāts» un tad pa vidu būs teksts «kopā ar Šķēli un Šleseru», vai tas nebūs tas, ko jūs gribēsiet izsvītrot?
Man nav kauns no Šķēles un Šlesera. Viņi nav noziedznieki. Viņi ir gudri un interesanti, politiķi patiesā šī vārda nozīmē. Latvijā nav daudz tādu. Nebūtu pareizi teikt, ka mani neinteresē viņu pagātnes kļūdas. Bet jebkurām kļūdām ir savs noilgums un savi kritēriji.
Nešaubos, ka digitalizācijā Šķēlem nav nekāda nozieguma elementa. Nezinu, ko tur atrod. Tiesvedība ir neatkarīgs process. Par ofšoriem, vekseļiem... Man vispār ir vājš priekšstats par ofšoriem kā tādiem. Ofšors ir kaut kas slikts - tik daudz es zinu, bet vairāk man ar to saistības nav bijis. Zinu, ka ofšori ir visā pasaulē, un visās valstīs tos izmanto. Bet vienīgais, par ko es pats mokos... es gribētu par vekseli dzirdēt vienu grēksūdzi no A līdz Z, bet, ja es to nevaru sadzirdēt, ko es tur varu darīt… Tā ir Šķēles atbildība. Viņš acīmredzot uzskata, ka tā ir katra cilvēka personīgs jautājums, ka viņš to izdarījis likumīgi un ka nav par ko taisnoties.
Kā jūs saprotat vārdu «oligarhs»? Vērtējot jūsu laika prezidentūru, ir divi viedokļi - atzinīgi novērtēts, ka panācāt PSRS karaspēka izvešanu, bet otrs - ka ļāvāt Latvijā dzimt oligarhiem?
Šo apvainojumu nepieņemu. Prezidents strādā Satversmes ietvarā. Latvijā par oligarhiem ir vispār grūti runāt, jo nav šobrīd politiskās un ekonomiskās varas potenciāls tik spēcīgs. Par oligarhiem var runāt vienā personā - tas ir Lembergs. Viņš ir apvienojis savu ekonomisko potenciālu ar politisko varu, un tā ir oligarhijas pazīme.
Cik Latvijai bīstama ir Lemberga lielā loma valdības tandēmā Vienotība un ZZS?
To rādīs laiks, jo tik finansiāli sasaistītas koalīcijas, kāda ir šobrīd, nav bijis. No vienas puses, ir Dombrovskis ar godīgi strādājošā cilvēka tēlu - nav šaubu. No otras puses, viņš ir divjūgā ar pavisam citu tēlu, kas ir Lembergs. Kā viņi tālāk virzīs notikumu gaitu, tas man patiešām parlamenta darbībā rādās ļoti interesanti.
Liekas dīvaini, ka Lembergs diktē Dombrovskim daudzus noteikumus. Tas redzams katru dienu - kaut vai konsolidācijas jautājumos, kaut vai jebkādu nodokļu jautājumos, kaut vai par Kampara vai Kristovska jautājumu. Jebkurā jautājumā valstij un tautai jārēķinās ar diviem viedokļiem: ko saka premjers un ko saka Lembergs.
Jūsu iepriekš minētās mūžīgās aizdomas arī ir par Lembergu. Tomēr viņš, kaut netieši, ir pie varas, bet Šķēle nav. Vai Lembergs ir gudrāks par Šķēli?
Starpība starp viņiem ir tāda, ka Šķēle grib strādāt valsts un politikas labā atklāti, bet Lembergs to grib darīt tikai aizkulisēs. Lembergs neiznāk uz skatuves priekšplānā, viņš vada aktierus no aizkulisēm.
Vai Lembergs ir gudrāks par Šķēli?
Neuzņemos šādu secinājumu. Mums pašiem katram jāmācās, lai spriestu par otra gudrību vai negudrību.
Vai labāks spēlētājs?
Nē. Vienā spēlē labāk, otrā - sliktāk. Svarīgi ir uzvarēt visu turnīru vairāku gadu garumā. Šķēle mēģināja vadīt valsti tāpat kā Lembergs - neiesaistīdamies. Jūs tālāk jau zināt turpinājumu. Un tad viņā kaut kas, acīmredzot - pozitīvi, salūza. Viņš varēja palikt aizkulisēs - ar viņa materiālajiem un prāta resursiem viņš varēja veidot tādas pašas pozīcijas un attieksmes.
Tagad viens no karstajiem jautājumiem ir enerģētika, pieaugošā atkarība no Krievijas energoresursiem. Cik daudz Krievijas enerģētika diktē Latvijas politiku?
Neredzu dramatisku bīstamību. Tikpat labi tā var domāt Igaunija, Lietuva, Polija, Vācija un vairākas Eiropas valstis. Tomēr Eiropas Savienībā mēs spēlējam pēc zināmiem noteikumiem. Šeit ir jautājums ne tikai par atkarību no kaut kādas valsts resursiem, bet par atkarību no resursu trūkuma vispār, tāpēc tiek meklēti dažādi citi resursi.
Krievija nav kaut kāds pasaules monstrs, kas visiem diktē noteikumus. Krievija ir ieinteresēta sadarbībā ar ES. Neredzu tās bailes, ar ko baida - nacionālās identitātes vai neatkarības pazaudēšanu.
Vai esat par to, par ko iestājas Šķēle - lai Latvija iesaistās Kaļiņingradas AES projektā?
Šinī gadījumā es spēlētu kopā ar ES partneriem. AES Lietuvā mums būtu ļoti pozitīvs moments. Ja uzbūvēs Kaļiņingradas objektu un Lietuvā neuzbūvēs, Latvijai tur nebūtu sev ko pārmest. Ir pārspīlēts viedoklis, ka Latvija varētu ietekmēt kāda objekta būvniecību.
Cik, jūsuprāt, Baltijas valstis vispār ir bijušas vienotas divdesmit gados?
Ja skaitām kopš 1993. gada, kad tika ievēlēts parlaments un prezidents, piecus sešus gadus mūsu vienotība ne ar ko netika apēnota. Tad nāca reņģu kari, Būtiņģe, sivēnu kari, melnais plankums Baltijas jūrā. Tad - igauņu paziņojumi, ka viņiem ar latviešiem un lietuviešiem nav nekā kopēja, ko premjers Marts Lārs paziņoja un kuru ideoloģiju būtībā aizstāv arī prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Tad aizgāja trīs prezidenti, kuri bija cieši apņēmušies un devuši svētu solījumu Baltijas vienotību turēt par visu augstāk - Aļģirts Brazausks, Lennarts Meri un es. Šobrīd Baltijas vienotībai ir tikai vēsturiska nozīme un skaistas atmiņas. Šobrīd ir ES un katrs no mums.
Tad vai ir reāli, ka uz Visaginas AES mēs varētu «sadoties rokās»?
Nē. Tas nav objekts, par ko Baltijas valstis varētu «sadoties rokās». Es gan tīri cilvēciski būtu priecīgs, ja tas tā notiktu. Bet šo situāciju noteiks ES vienošanās ar Krieviju un Krievijas iespējas lobēt. Svarīgi, kuras valstis un kuras kompānijas būs ieinteresētas tā vai cita objekta būvniecībā.
Rīgas Dinamo - tautā ļoti mīlēts projekts - lielā mērā ir atkarīgs no krievu gāzes. Vai varētu pienākt brīdis, kad krievu puse pasaka: mēs vairs šo projektu nefinansējam?
Esam izveidojuši Dinamo komandu, apsteidzot laiku. Tādai mazai valstiņai ar tādu ekonomisko potenciālu un ar tādiem sponsoriem - labvēlīgiem sponsoriem - šāda komanda nav iespējama. Bet šai iespējai nav politisku priekšnosacījumu - to varu tīri cilvēciski pateikt, jo es ar savu autoritāti, attieksmi un domāšanas veidu daļēji piedalījos šā projekta tapšanā. Cilvēki ārpus Latvijas, kuri to atbalsta, ir stratēģi. Viņi domā, ka vajadzētu izveidot analogu līgu NHL Eiropas kontinentā, pārejot Krievijas robežas, lai mēs varētu saviem spēlētājiem dot iespēju šeit.
Tomēr - vai Juris Savickis, Dinamo galvenais akcionārs, kuram ir arī intereses sašķidrinātās gāzes projektā, vienā brīdī savā labā nevar izspēlēt šo Dinamo «kārti»?
Mēs ar šo cilvēku esam tik cieši pie šā projekta strādājuši, ka tādā gadījumā, par ko sakāt, jābūt milzīgam nelietim, milzīgam. Var būt bankrots, un tad tur neko nevar darīt. Bet citādi - nekad. Savickis tāds nav.
Kā prognozējat: Zatlers būs vai nebūs nākamais Valsts prezidents?
(Pauze.) Vai tiešām jūs, uzdodot šo jautājumu, uzskatāt mani par tik elementāri domājošu cilvēku, ka es jums atbildēšu - būs vai nebūs?
Neatbildēsit?
Tas ir labs jautājums, un ir labi, ka jūs kustināt sabiedrībā, un mēs katrs vairāk vai mazāk kustinām to jautājumu. Man kā prezidentam ir diezgan neētiski šo jautājumu komentēt tik dziļi, kā to var darīt jebkurš cilvēks, kurš nav bijis prezidenta amatā.
Tad kā Saeimas mājas drēbniekam...
Ziniet, es tikai varu pateikt savu viedokli. Ja līdz vēlēšanām no prezidenta pils puses nenotiks kaut kas ārkārtējs, es balsošu par Valdi Zatleru. Un droši vien, ka nenotiks nekas ārkārtējs.
Kāda ir Latvijas sabiedrība un kādai tai vajadzētu būt?
(Pauze.) Jauns faktors ir aizbraukšana no Latvijas. Tas man kā cilvēkam un arī politiķim ir neatbildams jautājums. Neesmu no tiem, kas domā - taisīsim visādus projektus, plānus un stāstīsim, kā atgriezt atpakaļ. Un katrs, kas kāpj tribīnē, stāsta to, ka latvieši izbrauc. Tas ir ienesis sajukumu Latvijas iedzīvotāju vidē, jo nav nevienas ģimenes Latvijā, kura šo jautājumu savā vidē nav apspriedusi.
Vai jūs viņus - aizbraucējus - kaut kādā mērā nosodāt?
Nē. Tai lietai arī ir divas puses. Ticu, ka liela daļa no viņiem atgriezīsies. Tāpēc jādomā, kā ar saviem darbiem pierādīt, ka Latvijā ir iespējams dzīvot labklājībā un mīlestībā. Jo faktiski tā aizbraukšana ir neticība mīlestībai un principiem, ar ko nācām Atmodā. Vismaz daļēji tā ir nodota.
Mēs pārdzīvojam krīzi ne tik daudz ekonomikā, cik savos identitātes meklējumos. Tāpēc arī neejam uz ielas, jo katrs to meklējam sevī. Ja šajos identitātes meklējumos krīze ieilgs, es baidos, ka mēs varētu kļūt par vienaldzīgo valsti, kur vajadzēs no jauna meklēt Krišjāni Valdemāru vai Raini.