Skaidrs, ka akreditācijas process ir aizkavējies - šaubu nav. Tādēļ arī aizvadītajā nedēļā ministrija nolēma šo jautājumu virzīt kā Ministru kabineta lietu. Proti, steidzamība ir tāda, ka, ja neizdodas panākt saskaņojumu ar sociālajiem partneriem, tad pareizāk ir virzīt kā MK lietu, un tad MK tālāk lemj un mēs nonākam pie kāda lēmuma, kas mums ļauj nodrošināt akreditācijas procesu.
Mēs neesam atkāpušies no reformu uzstādījuma «atvērt» akreditēšanas procesu tā, lai tajā piedalītos Eiropas augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas reģistrā (EQAR) reģistrētas Eiropas kvalitātes nodrošināšanas aģentūras. Vienlaikus, saprotot nepieciešamību organizēt darbu ātrāk, ministrijas izveidotā akreditācijas komisija veiks šo darbu, izveidojot īpašu sekretaritātu. Attiecīgi šis sekretariāts gatavos administratīvos aktus - par akreditāciju uz sešiem, uz diviem gadiem un par ne-akreditāciju. Citiem vārdiem sakot, šogad ministrija pati šo procesu organizē, nepiesaistot Vācijas augstākās izglītības akreditācijas aģentūru ASIIN, kā bija iecerēts. Savukārt, sākot no 2014. gada 1. janvāra, jau visas, ja tā var teikt, jaunās akreditācijas veiks kāda no EQAR reģistrētajām aģentūrām, kas tiks izvēlēta konkursā.
Ja atceras, kā rektori «gāja pa gaisu» saistībā ar šo akreditācijas procesu, vai jāsaprot, ka nu būs tāds kā pamiers?
26. aprīlī mēs ministrijas telpās tikāmies ar nozares pārstāvjiem, lai apspriestu augstākās izglītības reformu īstenošanas rīcības plānu 2013.-2014. gadam. Plāna trīs būtiskie virzieni ir: kvalitātes uzlabošana, resursu racionālāka izmantošana, lielāka starptautiska atvērtība. Par dažiem virzieniem bija lielāka, par citiem - mazāka vienprātība. Šīs nedēļas ietvaros viedokļus apkoposim un izsūtīsim iesaistītajām pusēm.
Par ko bija salīdzinoši lielākā vienprātība?
Vienotas doktorantūras studiju virzienu ietvaros veidošana. Šobrīd promocijas padomes ir katrā atsevišķā augstskolā, taču reformas rezultātā būtu vienota promocijas institūcija, kas ļautu vieglāk salīdzināt doktorantu kvalitāti un attiecīgi šo kvalitāti paaugstināt. Ja runājam par doktorantūru, tad pagaidām domas dalās par to, vai noteikt kādus skaitliskus parametrus doktorantu skaitam dažādās augstskolās. Attiecīgi šo jautājumu risināsim vēlāk. Savukārt, ja mēs izveidojam vienotu doktorantūru, tas jau būs liels un konkrēts solis uz priekšu.
Vēl bija auglīgas diskusijas par profesoru ievēlēšanas kārtību, kas, mūsu izpratnē, ir tieši saistīta ar sistēmas starptautiskas atvērtības veicināšanu un arī ar veidu, kā mēģināt atgriezt Latvijā augsti kvalificētus, šobrīd citās valstīs strādājošus docētājus. Respektīvi, mēs pasakām, ka uz noteiktām pozīcijām ar noteiktu atalgojuma līmeni ir atklāts starptautisks konkurss.
Vai te klupšanas akmens nebūs pasniegšanas valoda?
Jā, te ir dažādas interpretācijas par to, ko un cik pieļaut. Jāpiezīmē, ka ļoti aktīvi tikšanās reizē bija darba devēju pārstāvji, kuri uzsvēra, ka budžeta vietu gadījumā viņi vēlētos lielāku ietekmi.
To viņi regulāri saka, tikai jautājums, vai ir gatavi ko konkrētu piedāvāt.
Nesakiet vis. Profesionālās izglītības jomā ir izveidots modelis. Pieļauju, ka tāds gluži labi strādātu arī augstākajā izglītībā.
Savulaik pieteiktie citi virzieni augstākās izglītības reformās - studējošo finansējuma sistēmas maiņa, jauna augstskolu tipoloģija - nu ir atlikti malā?
Mans uzstādījums ir, ka mums nepieciešamas skaidrākas prioritātes - ko darām šogad, ko nākamgad. Un te ir jābūt ļoti pragmatiskiem. Ministrija šādas prioritātes ir nospraudusi, attiecīgi, atbildot uz jūsu jautājumu par finansējuma modeli, racionālā atbilde ir - skaidrs, ka šobrīd mēs nevaram runāt par kādām izmaiņām, sākot no 2013. gada 1. septembra vai 2014. gada 1. janvāra. Ar šo jautājumu nodarbosimies rudenī, lai tad, 2014. gadā, sniegtu priekšlikumus valdībā un virzītos uz priekšu. Ja runājam par augstskolu tipoloģiju, tad, kā viegli iedomāties, pastāv ļoti dažādi viedokļi pašā nozarē. Mans redzējums būtu: es nesaku, ka mēs šajā virzienā nestrādāsim, tomēr ir skaidri jāsaprot, ko mēs ar to gribam panākt.
Šī diskusija ir saistīta ar seno jautājumu, cik dzīvotspējīgas ir ļoti daudzās augstskolas.
Jā, bet te risinājums varētu būt arī lielāka sadarbība studiju virziena, konkrētas programmas ietvaros. Proti, šobrīd šī sadrumstalotība lielā mērā ir saistīta ar to, ka viens pasniedzējs māca dažādās augstskolās. Ņemot vērā Latvijas specifiku, šāda situācija kādu laiku droši vien saglabāsies, tomēr konsolidācija būtu veicināma, ciešāk sadarbojoties programmu ietvaros.
Pretrunīgi signāli arī vidējās izglītības sistēmā, konkrēti, par skolotāju atalgojumu. No vienas puses, arodbiedrība cīnās, lai algas palielinātu visiem, no otras puses, medijos izskan, ka ministrija rosina atalgojuma jautājumus risināt, ņemot par pamatu slodzi...
Šonedēļ ir plānota tikšanās ar arodbiedrību - mēs kopā ar LIZDA strādājam pie pedagogu motivācijas programmas. Ceru, ka spēsim tuvināt pozīcijas un valdībai piedāvāt reālistiskus priekšlikumus. Cik noprotu, jūs, pieminot slodzi, runājat par sižetu LTV raidījumā De facto. Manuprāt, tieši šis sižets labi parāda - ja tiek pilnībā izpildīta arodbiedrības prasība un atalgojums par vismaz 10% tiek palielināts visiem pedagogiem, tad lielākie ieguvēji būs relatīvi pieklājīgu algu, nevis mazās algas saņemošie pedagogi. Un tas nebūtu īsti pareizi.
Atvainojiet par, iespējams, neprofesionālu jautājumu, bet vai atalgojuma sistēma pedagogiem nav pārāk sarežģīta?
Jāpiekrīt, ka sistēma ir necaurskatāma, un jāatzīst, ka situāciju mainīt nav viegli. Piemēram, mēs gribētu nošķirt finansējumu valsts ģimnāzijām, lai tas nav vienā konkrētajam novadam paredzētajā skolu finansējuma «katlā», jo tādējādi valsts ģimnāzijām ir grūtāk sasniegt to kvalitātes līmeni, kāds ir statusā paredzēts. Mēs arī gribētu nodalīt finansējumu augstāko - 4. un 5. - kvalitātes pakāpju pedagogiem, lai papildu finansējums tiešām nonāk līdz šiem skolotājiem.
Vēl viena problēma, kas jārisina, saistīta ar to, ka diemžēl redzam demogrāfijas datus - skolēnu skaits būtiski nepalielinās. Respektīvi, novados ir ne mazums skolu, kuras nesasniedz tādu attiecību starp pedagogu un skolēnu skaitu, kāda savulaik tika noteikta kā adekvāta. Pragmatiski jāmeklē risinājumi arī te.