Tas šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi ne tikai kultūrai, bet arī Latvijai. Krīzes laiks parādīja, ka nacionālā identitāte un nacionālā valsts ir vājas. Latvija ir jauna valsts, un mums bijis ļoti īss laiks nostiprināt savu identitāti. Līdz šim uz integrāciju un nacionālo identitāti esam skatījušies atsevišķi: vienā domājām, kā integrēt cittautiešus, un otrā, kā dziedāt un dejot. Bet nacionālā identitāte un integrācija var būt sekmīgas, ja tās skata kopā. Jābūt skaidram, kas ir Latvijas nacionālās valsts pamats. Nācijas un integrācijas pamats ir latviešu valoda un latviskā kultūrtelpa.
Kādi būs šīs programmas darbi?
Pirmkārt, tas nozīmē: visu, kas jau tiek darīts, ņemt kopā, lai veidotos sinerģijas. Jau sāktas sarunas ar Tieslietu ministriju, kā sadarboties integrācijas jomā. Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā ir liela nacionālās identitātes pētniecības valsts programma. Latviešu valoda ir jāstiprina publiskajā telpā, jānostiprina plašsaziņas līdzekļu skatāmākajā laikā.
Kas mainīsies pēc programmas īstenošanas?
Nācijai ir kopēja valoda, kultūra, daba, ainava vai teritorija, kopējas atmiņas vai vēsture. Globalizācijas apstākļos, kas pasauli arvien vairāk nolīdzina, nacionālām valstīm jākļūst daudz aktīvākām. Citādi tās nav vajadzīgas. Ja visi latvieši vienā dienā nolemtu, ka vairs negrib praktizēt būt latvieši un runāt latviski, Latvijas valsts nebūtu vajadzīga. Nav neviena cita iemesla, kāpēc lai tā pastāvētu. Latvieši ir valstsnācija. Tas ir valststiesisks termins, tas nav emocionāls apgalvojums. Valstsnācijām ir pienākums nostiprināt savu identitāti un vienlaikus būt atvērtām pret tiem, kas tajā grib integrēties. Latvisko kultūrtelpu ir ietekmējuši vācbalti, poļi, zviedri, krievi, ebreji, tāpēc tā ir tik interesanta un pievilcīga. Taču bez latviskā pienesuma tā varētu būt jebkura cita vieta pasaulē.
Kas tieši palīdzēs justies spēcīgākiem kā nācijai? Propaganda sabiedriskajos medijos? Atbalsts Rīgas Dinamo? Biežāks Dziesmu svētku cikls?
Latviešu valodas lietojums publiskajā telpā un darbavietās kopš 2000. gada samazinās, tas ir pretrunā ar to, ka arvien vairāk cilvēku iemācās latviešu valodu. Ir jādomā, kādi regulējumi nepieciešami valodas likumā. Kāds pētījums profesionālās izglītības skolā noskaidroja, ka 64% bērnu jūt identitāti ar Krieviju, nevis Latviju. Publiskā telpa, no kurienes viņi saņem informāciju, pamatā ir Krievijas televīzijas. Vai mēs sabiedriskajos medijos spējam piedāvāt pietiekami labas programmas (ziņas, raidījumus), lai viņi tomēr būtu daļa no Latvijas?
Kā krievam sajust, ka šeit ir viņa dzimtene?
Ne tikai krieviem, bet arī latviešiem jāsajūt, ka šeit ir viņu dzimtene, kurai viņi ir piederīgi un par kuras pastāvēšanu viņi ir atbildīgi.
Dienas eksperimentā noskaidrojot, kā vidusskolēni zina Latvijas vēsturi, izrādījās, ka daudzi pat nezina, kāpēc cilvēkus izsūtīja uz Sibīriju… Ko darīt?
Latvijas vēsture šajos gados ir politiski mētāta no mācīšanas kopā uz mācīšanu atsevišķi. Labi to var iemācīt gan mācot kopā, gan atsevišķi. Ir jādomā par modernu metodiku un materiāliem, kas izraisītu interesi.
Kāda būs jūsu sadarbība ar jauno izglītības ministru?
Šīs valdības nosaukums ir «nacionālas izaugsmes un vienotības valdība». Nedz nacionālā izaugsme, nedz vienotība nav panākama, ja katra ministrija skatās tikai šauri savus jautājumus. Kultūras jautājumi ir saistīti ar izglītību, reģionu attīstību. Latvijas izaugsmi nepanāks tikai tehnokrātiski risinājumi. Investīcijas nenāks tuksnesī. Lai tās nāktu, jābūt stiprām kopienām. Tās var veidoties gan uz vietējā kora, gan teātra vai labdarības pamata. Lai veidotu kopienas, ir jābūt kvalitatīvai videi, un kultūra ir viens no līdzekļiem, kā to veidot.
Latvija kā maza ekonomika nevar pastāvēt viena pati pasaulē. Vai tas nav pretrunā ar stipri nacionālu pozīciju?
Identitātes neizslēdz cita citu. Katram cilvēkam var būt vietējā, reģionālā, nacionālā, eiropeiskā un globālā identitāte. Ja es uztraucos par globālo sasilšanu, tas nenozīmē, ka esmu sliktāka latviete.
Iepriekšējā kultūras ministra pozīcija bija, ka kultūras finansējuma samazinājums nav iespējams un nav pieņemams. Jūsu nostāja?
Tāpat kā Ints Dālderis uzskatu, ka kultūras finansējumā ir sasniegta zemākā robeža. Latvijā kultūrai gadā tērējam 13 latu uz iedzīvotāju. Igaunijā - 66 latus. Kultūrkapitāla fonda budžeta salīdzinājums: 16 miljoni latu Igaunijā, mums - 2,3 miljoni. Kultūras budžeta samazinājums, salīdzinot ar 2008. gadu, ir 55 procenti un bija viens no pašiem lielākajiem. (Nacionālo bibliotēku nevar iekļaut kultūras izdevumos, jo tā vēl tiek būvēta un nekalpo kultūras funkcijām.) Lai noturētu tādu kultūrtūrisma dzinējspēku kā Rundāles pils (lai to redzētu, cilvēki atbrauc, tērē naudu viesnīcās, pusdienās, benzīnam utt.), muzeja darbinieki tagad saņem pusslodzes un pat ceturtdaļslodzes algu. Kultūras budžets no visa lielā valsts konsolidētā budžeta ir tikai viens procents. Bet kultūra ir spēlētājs, lai attīstītos reģioni, radoša izglītība, radošas industrijas. Par savu pienākumu uzskatu pārstāvēt sabiedrības tiesības uz kvalitatīvu vidi, kultūru, cilvēku radošo attīstību, radošu izglītību.
Tikpat principiāla pozīcija ir arī attiecībā uz samazināto PVN likmi grāmatām?
Jā. Tam ir divi argumenti. Pirmais - paceļot likmi grāmatām, naudas pienesums būs ļoti mazs. Otrais - to nav iespējams kompensēt atšķirībā no apkures vai zālēm.
Kas notiks ar Valsts kultūrkapitāla fondu, no kura atkarīgās jaunrades dzīvības vilkšana ir apdraudēta?
VKKF budžeta samazinājums bija visdramatiskākais - par 72%. Pieaugumam ir jābūt. Esam solījuši 15% no kultūras funkciju nodrošināšanai paredzētā finansējuma, bet neticu, ka budžetā tam būs nauda nākamgad. Jāizstrādā dinamika pa gadiem.
Vai fondam būtu jāatbalsta valsts finansēto institūciju, piemēram, valsts teātru, Nacionālās operas, LTV (100 g kultūras), projekti?
Teorētiski es teiktu - protams, nē. Bet, ja VKKF neatbalstītu LTV raidījumu 100 g kultūras, cilvēkiem nebūtu iespēja saņemt vismaz daļu no kultūras. VKKF lemj ekspertu komisijas, politiķi jātur pēc iespējas tālāk.
Spāņi visai pasaulei par brīvu rādīja operu Karmena - sociāli atstumtajiem. Vai Latvijas kultūras cilvēki spēj tik radoši paņemt Eiropas naudu?
Jā un nē. Ir labi projekti iestrādes stadijā, piemēram Rotko centrs Daugavpilī, kuram ir iespējams piesaistīt vairāku Eiropas programmu naudu. Ja izdodas, tad mēs - gan Latvija, gan Daugavpils - kļūstam par pasaules kultūrtūrismam ārkārtīgi svarīgu vietu. Vēl viens interesants projekts ir Valodu krasts, kas veidojas, sadarbojoties Tildei un universitāšu pētniekiem. Ideja ir veidot Latvijā mazo valodu tulkošanas centru. Tas varētu piesaistīt Eiropas naudu sadarbībā ar Microsoft.
Kāpēc arī nē?
Tāpēc, ka jāuzbūvē platāks tilts starp radošo cilvēku un uzņēmumu. Lai dabūtu Eiropas naudu, jāmāk uzrakstīt projektu, bet to ne vienmēr māk pat biznesa struktūras un pat pašvaldības. Mums ministrijā ir Eiropas kontaktpunkts, kas rīko seminārus un izglīto cilvēkus.
Jūsu nostāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas, koncertzāles un modernās mākslas muzeja celšanas jautājumā?
Bibliotēka tiks pabeigta 2012. gada beigās. Pabeidzot ātrāk, maksājam mazāk. Kopā varētu ietaupīt vismaz 18 miljonus, jo stingri piemērojam deflācijas koeficientu. Koncertzāles un modernās mākslas muzeja projekti šobrīd uz priekšu nevirzās. Taču koncertzāle uz AB dambja maksātu aptuveni tikpat, cik, pēc Valsts kontroles teiktā, nepamatoti iztērēts, būvējot Dienvidu tiltu.
Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, 2015. gada pirmajā pusē Latvija būs ES prezidējošā valsts. Tas nozīmē, ka pusotru gadu uz Latviju un Rīgu plūdīs kultūrtūristi no visām pasaules malām. Mūsu profesionālajai un amatiermākslai jābūt tik labi sagatavotai, lai mēs spētu paņemt visu naudu, kas varētu nākt no tūrisma.
Deklarācijā akcentēta sabiedrisko mediju joma. Kas būtu jādara, lai šos mediju padarītu kvalitatīvākus?
Precizēt valsts pasūtījumu! Ir jābūt valsts pasūtījumam, kas atbilst sabiedrības interesēm. Pirms vēlēšanām tas ir dabūt kvalitatīvu diskusiju, lai vēlētājs varētu izvēlēties. Otrs uzdevums - kultūras raidījumi, trešais - bērnu raidījumi. Sabiedriskajiem medijiem ir trīs lieli uzdevumi. To var noteikt ar valsts pasūtījumu. Sabiedriskie mediji ir jāstiprina spējā piedāvāt produktu, un vienlaikus jāstiprina to saturiskā neatkarība no politiķiem. Politiķiem ir jānogriež jebkāda iespēja iejaukties. Nepieciešams atsevišķs likums par sabiedriskajiem medijiem, kas nosaka to lomu un valsts pienākumu.
Ir pazīmes, ka ir problēmas ar sabiedrisko mediju neatkarību?
Nezinu, vai ir problēma. Ir potenciāla bīstamība.