Martins Dukurs
Pēc finiša bija dalītas jūtas, bet ar katru brīdi kļūst labāk. Vairāk esmu sarūgtināts par pēdējo braucienu, ne tik daudz par rezultātu. Kad braucu uz Kanādu, biju ar mieru ņemt jebkuru medaļu. Šīs ir pirmās olimpiskās spēles, kurās varu aizķerties. Ar atbildības slogu grūti bija treniņos - no manis gaida, bet es treniņos neesmu radis trakot. Sāku lēnām, skatos tendences, īpaši neskatos uz rezultātiem. Man 11. un 14.vieta, un visi prasa, kas ir, kāpēc tik slikti? Jau pats sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Bet, kad pēdējā treniņā uzskrēju trešo startu, nobraucu otro laiku, sapratu, ka tikai jāmauc. Neskumstu - zaudēju godam. Montgomerijs tomēr ir mājinieks, labi piebrauca trasi. Pirms pēdējā brauciena biju diezgan mierīgs. Zināju, ja nobraukšu sakarīgi, sudrabam jābūt un es varu aizķerties vienīgi pie zelta. Pirmais brauciens noteikti bija grūtāks nekā ceturtais. Medaļu veltu tēvam, kurš ieguldījis milzīgu darbu. Paldies visiem, kuri ticēja jau no paša sākuma. Nodomāju, ka man nevajag to zeltu, bet uzkāpjam uz pjedestāla abi ar brāli - paņemam sudrabu un bronzu. Žēl, ka nesanāca.