Dienas garumā Rīgā aizvien pieaugošā svelme futbolistiem solīja fiziski smagu cīņu, bet īsi pirms mača uznāca pērkona negaiss, kurš beidzās praktiski līdz ar mača sākšanos. Mokoša spēlēšana tveicē Kurzemes klubu futbolistiem gāja secen, bet lietus gan bijis pamatīgs, un Skonto stadiona zālienā vienā malā ūdens bija vairāk, nekā zeme spēj uzsūkt. Pirmajā puslaikā liepājnieki labajā flangā uzbrukumā nevarēja veidot saspēli pa zemi, jo bumba tur vienkārši stiga ūdenī.
Tiesa, pirmajā puslaikā Metalurgs saspēli nespēja veidot praktiski nekur. Ja nu vienīgi savā laukuma pusē starp aizsargiem. Ventspils futbolistiem piederēja iniciatīva, viņi vairāk kontrolēja bumbu un biežāk apdraudēja pretinieku vārtsargu. Tiesa, liepājnieku blīvie aizsardzības bastioni neļāva dzeltenzilajiem ielauzties Metalurga soda laukumā, tāpēc visi ventspilnieku mēģinājumi pārspēt Pāvelu Doroševu bija no tālās distances. Laukums pielijis, bumba slapja, un lietus turpināja līt - tādās situācijās vārtsargiem nav viegli tvert pat no ļoti liela attāluma sistās bumbas, taču Doroševs ar vairākiem Jurija Žigajeva, Eduarda Suhanova un Ahmeda Abdultaofika sitieniem tika galā.
Pērkona dārdi sestdien Rīgā bija vairāk gaidīti nekā liepājnieku izvirzīšanās vadībā pēc praktiski pirmā puslīdz nopietnā uzbrukuma. Iļja Šadčins divu ventspilnieku ielenkumā pamanījās atdot teicamu piespēli soda laukumā, kur nez no kurienes bija parādījies Metalurgu aizsargs un kapteinis Antons Jemeļins - viņš spēcīgi sita bumbu ar galvu, neatstājot Vitālijam Meļņičenko iespēju glābt savu komandu.
Līdz ar pieredzējušā Vadima Jančuka nākšanu laukumā Ventspils uzbrukums ieguva jaunu elpu - bumbas biežāk tika nogādātas liepājnieku soda laukumā. Otrs dzeltenzilo uzbrucējs Vladislavs Kozlovs biežāk «aizķērās» aiz bumbas, un Latvijas izlases kandidāts to aukstasinīgi izmantoja, rezultatīvi asistējot partneriem.
Papildlaika ievadā Skonto stadionu labi pārzinošais Kaspars Dubra pēc standartsituācijas izspēles spēcīgi sita tālajā devītniekā. Liepājnieku pieredzējušākais vīrs Andrejs Prohorenkovs neizturēja nonākšanu zaudētājos un sāka spēlēt «netīri», pārņemot stafetes kociņu no ilggadējā Liepājas komandas lietuviešu leģionāra Toma Tamošauska, kurš bieži svarīgās spēlēs pelnīja noraidījumus. Tā tas bija arī 2011. gada Latvijas kausa finālā, kad turpat Skonto stadionā Rīgā spēlēja abi Kurzemes spēcīgākie klubi. Arī toreiz uzvarēja Ventspils, bet no tā sastāva šogad komandā bija vairs tikai trīs spēlētāji. Jaunajam Ventspils komandas modelim šis ir pirmais tituls.
Līdz ar spēles finālsvilpi sāpīgi ar galvām sasitās abu komandu spēlētāji Oļegs Timofejevs un Antons Jemeļins. Galvas bija asiņainas, un laukumā devās ātrās palīdzības mašīna, bet, par laimi, ļoti nopietni neviens necieta.