Būtībā pēdējo piecu gadu laikā jauniešu skaits sarūk par vidēji 5,7% gadā. Arī to īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā ik gadu samazinās. Ja 2005. gadā Latvijā katrs piektais iedzīvotājs bija jaunietis, tad pērn - vairs tikai katrs septītais (14%). Šādām tendencēm būs nopietnas sekas nākotnē.
Jāmaina domāšana
Jauniešu skaita sarukumam ir vienkāršs skaidrojums - pirmkārt, Latvijā dzimstība no 1987. līdz 1997. gadam nokritās apmēram par pusi un lejupslīdoša tendence tikai turpinājās. Otrkārt, emigrējušo cilvēku vidū liela daļa bija tieši jaunieši, Dienai skaidro demogrāfs Ilmārs Mežs, bet sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzmanību vērš arī uz to, ka dzimstības kritums lielā mērā bija saistīts ar juku laikiem deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Tāpat mainījies arī uzskats par to, kurā laikā ir jādzimst pirmajam bērnam. Pat tie cilvēki, kuri teorētiski būtu varējuši kļūt par vecākiem, bērna piedzimšanu atlika.
Demogrāfijas problēmas ir visā Eiropā, bet tik krasa dzimstības krituma, kas turpinājies vairāk nekā paaudzi, citur nav bijis, stāsta I. Mežs. Pēc Eurostat datiem redzams, ka jauniešu īpatsvars Eiropas valstīs gan ir diezgan līdzīgs. Ja 2014. gadā Latvijā kopējā iedzīvotāju skaitā bija 11,3% jauniešu vecumā no 15 līdz 24 gadiem, tad, piemēram, Francijā to īpatsvars ir 11,9%, Zviedrijā - 12,6%, Anglijā - 12,7%. Arī citās valstīs lielu atšķirību nav. Tomēr atšķirībā no Latvijas vairumā Eiropas Savienības (ES) valstu dzimušo skaits šobrīd ir lielāks nekā mirušo skaits. Atsevišķās valstīs savu artavu dod arī imigrācija, kas savukārt Latvijai nozīmē pretēju efektu, jo no mūsu valsts joprojām cilvēki salīdzinoši daudz emigrē.
Arī nākotnes prognozes Latvijā nav spīdošas - jauniešu skaits tikai turpinās kristies, ja nekas nemainīsies, atzīmē I. Mežs. Apliecinājums meklējams arī Eurostat prognozēs - saskaņā ar tām 2080. gadā Latvijā būs vairs tikai 1,35 miljoni iedzīvotāju.
K. Sedlenieks kā iemeslu tam, ka joprojām neizdodas strauji palielināt dzimstības rādītājus, min sabiedrības domāšanu. Tā uz bērniem skatās kā uz kaut ko, «kas jāizdara», lai iegūtu konkrētu statusu, bet tam pilnīgi pietiek arī ar vienu bērnu. Turklāt bērns jārada tad, kad citi apstākļi ir tam atbilstoši, jo to nereti uzskata par apgrūtinājumu. Rezultātā cilvēki izvēlas vispirms attīstīt karjeru, nostiprināties finansiāli un tikai pēc tam domā par bērnu. Šāda domāšana gan raksturīga visā Eiropā.
Grūti būs pēc gadiem
Ja skatās tikai īstermiņā, tad tīri teorētiski valstij pat ir izdevīgi, ka jauniešu skaits nav liels, jo var ietaupīt naudu, kas citādāk būtu jānovirza izglītības iestādēm, studiju vietu apmaksai un līdzīgiem tēriņiem. Taču ilgtermiņā tas rada nopietnus riskus. I. Mežs situāciju pat raksturo kā traģisku. Nākotnē tas nozīmē, ka trūks cilvēku darbspējīgā vecumā, kas spētu uzturēt aizvien pieaugošo pensionāru skaitu. Eurostat prognozes liecina, ka 2060. gadā tieši Latvijā būs lielākais pensionāru īpatsvars starp ES valstīm.
Pēc demogrāfa domām risinājumi ir trīs. Pirmkārt, ir iespēja sabiedrībai atbalstīt tās ģimenes, kuras bērnus vēlas. Otrkārt, risinājumu var rast, «cilvēkus aizņemoties» jeb veicinot imigrāciju. Trešais variants ir krietni celt sociālos nodokļus, lai strādājošie spētu rūpēties par pensionāriem, nodrošinot pieņemamu pensiju, medicīniskos un citus izdevumus. I. Mežs vēl cer, ka politiķu domāšanu šajā ziņā spēs mainīt nule izveidotais Demogrāfijas lietu centrs, kas gan vēl nav sācis nopietnu darbu.