«Tādas baisas blēņas man, paldies dievam, nenāk prātā. Drīzāk gan bija visādi sīkumi, nejaušības un skolotāju kaitināšana. Piemēram, vienu laiku mums bija aktuāli starpbrīžos spēlēt spēlīti ar dzēšgumijām un tās nevis slidināt pa grīdu līdzīgi kā hokeja ripas, bet gan mētāt, lai gumijas, atsitoties pret grīdu, lēkā. Kāds stāvēja improvizētos vārtos un atsita. Sacēlām riktīgu jezgu! Jo skolā parasti bija liela kārtība. Es dziedāju korī, un mums mēdza būt tā, ka par blēņām tevi neieskaita kora koncertsastāvā, bet liek sēdēt malā. Man no tā bija ļoti bail, tomēr bailes pilnībā nevarēja atturēt no blēņām. Es vispār biju diezgan aktīvs bērns, jo, neskatoties uz to, ka jau skolā bija pietiekami liela slodze, vēl arī spēlēju hokeju. Laikam prasījās kontrasts klavierspēlei un izteikti kulturālajai videi! Skolotāji gan uz to skatījās visai šķībi, un taisnība vien bija. Reiz pēc hokeja treniņa nākamajā dienā bija mūsu kora radio ieraksts, kurā man vajadzēja dziedāt solo, bet pēc spēles man bija aizsmakusi balss, tāpēc manā vietā solo iedziedāja cits puika. Tas man bija tāds sods, trakāks par pērienu, biju ļoti vīlies un apbēdināts!»
Jezga ar dzēšgumijām
Lauris Aleksejevs, pavārs. Pirms pievēršanās gardu ēdienu
gatavošanai Lauris aizrāvies ar mūziku, mācoties Emīla Dārziņa
mūzikas vidusskolā Rīgā, un blēņu darīšana bijusi pakārtota un
saistīta ar mācību procesu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.