Viņai patika lēkāt no torņa uz torni, un bērnībā, spēlējot klases, Jūlija uz vienas kājas bija lēkājusi pa septiņos kvadrātos ar krītu uzzīmēto attēlu, kas tālākajā aizmetīs akmentiņu, aizlēks to paņemt un atgriezīsies, nezaudējis līdzsvaru, tas uzvarēs.
Tagad spēle būtiski mainījusies. Ja sagribējās, Jūlija spēja iznīcināt Viļņas panorāmu. Viņa varēja vai nu ar skatienu, vai domām pavērt Viļņas ainavu kā teātra priekškaru, kas rūpīgi izgleznots ar baznīcu torņiem, oranžiem dakstiņu jumtiem, kokiem bez lapām un debesīm ar dzelteno saules rimbuli. Priekškaram paveroties un izzūdot, Jūlija redzēja absolūtu neko, ar kuru nevarēja un necerēja aprast. Viņu joprojām piesaistīja pazīstamas, iecienītas un pieradinātas lietas. Būtisku pārvērtību bija arī vairāk. Nakts ar dienu saplūdusi veselumā. Tumsas un gaismas vietā abas diennakts daļas tagad izplatīja tālu, dzeltenīgu spīdumu. Mainījusies arī laika izjūta. Sekundes izstiepušās un līdzinājās stundām, bet puse dienas aiztraukusies kā viena minūte. Ritmu, kādā turpināja dzīvot tie, kuri palikuši viņpus nāves sliekšņa, Jūlija varēja noteikt, ja iegriezās pie kāda sava bijušā paziņas un pameta aci uz kalendāru.
Dzīvo pasaule viņu interesēja aizvien mazāk. Viņai vairs nebija svarīgas pat cilvēku domas, jo vairs neizdzirdēja neko, kas vismaz par naga melnumu būtu pielīdzinājies pēcnāves pieredzei. Pret tiem, kuri dzīvo, Jūlija vairs nejuta nekādas emocijas, lai gan daža laba domāšana varēja izraisīt vilšanos, aizvainojumu, dusmas vai pat niknumu. Interesantāks likās kas cits. Cauri ikdienišķo pārdzīvojumu kakofonijai katrā cilvēkā viņa sāka atšķirt tīru, gandrīz priekšzīmīgu toni. Varbūt tas bija labā un skaistā aizsākums, par ko labprāt bija stāstījis Sargeņģelis?
Konkrētus apzīmējumus zaudējusi ne tikai diena un nakts. Savu fizisko ķermeni Jūlija pēdējo reizi bija redzējusi vakar, iekams morga sanitāri viņu iebāzuši melnajā plastikāta maisā. Vairāk par šīm mirstīgajām atliekām viņa nav interesējusies. Viņa juta, ka palēnām izzūd dzīvajiem neaptverami garīgais, bet pašai joprojām jūtamais saturs. No veidola kļuvis par starpu vai telpu starp materiālajām lietām. Starpa, kurā Jūlija pašlaik plīvoja, daudz nebija mainījusies kopš tā mirkļa, kad bija apjēgusi, ka mirusi. Sākumā viņa ainavu salīdzināja ar ūdens pilieniem, kuri peld spīdošā eļļā, bet patlaban apkārtne atgādināja ainiņas, kuras izšūtas uz melna auduma. Pasaule šķita kā milzīgs gobelēns, kas karājas uz neredzamas auklas, cauri kura audu un metu spraudziņām plūda zeltaini stari. Audums nepārtraukti retinājās un šķīda. Bet viņpasaulības zibšņi biezēja un saplūda viengabalainā gaismas substancē.
(Turpinājums 4. oktobra numurā)