Ja gadījās kāda nelaime, Jūlija sauca vīriešus, kaut arī daudz no viņiem bija cietusi. Bet, vīrieša nodota un no izmisuma ķepurodamās atvarā, viņa kā pie glābšanas riņķa vēl spēja ieķerties atmiņās par gaišām un patīkamākām lietām, kuras pats slīcinātājs kādreiz viņai sagādājis. Kādas cūciskas lietas, sīkuma vai nieciņa, sievietes caurdurta, viņa jutusi, ka dvēselē uzrodas caurums, ko nevar aizlāpīt ne ar atvainošanos, ne piedošanu vai izlīgumu. Brūce visam mūžam.
Mēģinādama saprast, kāpēc sievietes cita pret citu tik nežēlīgas, Jūlija sprieda, ka ikviena pazīst savu ienaidnieci, jo viņām raksturīgs augsts sāpju slieksnis, tāpēc arī zveļ tik stipri, cik otrs spēj izturēt. Dažām vēl atlikušajām draudzenēm šāda spriedelēšana, protams, negāja pie sirds. Bijušās sirdsdraudzenes, aizgājušas pa feministiskajiem maldu ceļiem vai arī pārvērtušās par dzīves nomāktām vistām kā Rita, mēdza skaidrot, ka Jūlija ar saviem uzskatiem itin kā cenšoties izdabāt vīriešiem un vispār esot Mīlas verdzene, kura dara visu - ģērbjas, smaržojas, krāso matus, skropstas un lūpas - tikai tamdēļ, lai izpatiktu vīriešiem.
Varbūt Jūlija arī bija Mīlas verdzene, tikai šis melodramatiskais laiks jau nogrimis pagātnē, atstādams daudz skaistu un ilgpilnu atmiņu. Bija laiks, kad viņa ne tikai vergoja, bet arī vāca mīļoto, mīlēto, mīlētāju, iemīlējušos, mīļāko un mīlošo subjektu kolekciju, kuri grozījās ap Amoru, vai kataloģizēja visus ceļā pagadījušos iespaidīgākos vīriešus. Bet pagājis arī tas. Dzīvo kaislību liesma. Ar vienu otru no saviem sirdsdraugiem vēl aizvien viņa pārgulēja, taču sekss nebija saistīts ar grēka jēdzienu, sirdsapziņas pārmetumiem vai cīniņā izrautu reibinošu uzvaru. Tas bija kļuvis līdzīgāks garšīgām un sātīgām pusdienām.
Tātad pirms nāves Jūlija ar dzīvi bija apmierināta un varēja ar jebkuru un par jebko saderēt, ka sievietei četrdesmit gadi ir visbrīnišķīgākais laiks. Par sevi tīksminādamās, Jūlija reizēm nodomāja, cik garlaicīgai, monotonai un drūmai jābūt precēto laikabiedreņu eksistencei, kura vairs nesniedz dažādību un nogriež ceļu jaunai pieredzei. Taču, skatoties ar mirušās acīm, pašas mainīgā, drudžainā, pār malām kāpjošā dzīve arī vairs nav darījusi nekādu iespaidu.
Protams, arī Jūlijai nebija pagājusi garām vidējā vecuma krīze. Domājot par saviem gadiem, reizēm viņai iešāvās galvā, ka ar vienu otru jaunavīgu jaukumu, kas prasa daudz veselības, viņa saīsina mūžu. Viņa attaisnojās, ka svarīgākais ir kvalitāte, nevis daudzums. Kas tur sevišķs, ja viņa, teiksim, nomirs septiņdesmit piecos, nevis astoņdesmit gados? Taču viens īss jaukumiņš bijis liktenīgs un viņu izmetis no dzīves daudz agrāk, nekā bija cerējusi. Nekad, pat jaunībā Jūliju nebija nomocījis pašnāvniecisks noskaņojums.
Ka viņa patiešām nebija grasījusies izdarīt pašnāvību, liecināja arī Grāmata, kuru sākusi rakstīt. Viņa nevarēja padarīt sev galu, to nepabeigusi. Tam nebija jābūt kaut kādam autobiogrāfiskam lasāmgabalam no Lietuvā patlaban populārāka žanra «Ko redzu, par to arī dziedu», kad grāmatas cep augšā visi, kuriem nav slinkums. Lai gan arī viņa varēja ķerties pie memuāriem, jo nešaubījās, ka ikkatrs liktenis ir romāna vērts.
(Turpinājums 25. oktobra numurā)