Savu jauno kaislības objektu viņa nebija slikti nokristījusi! Viņš izturas tā, itin kā būtu pavisam bez dzimuma. No viņa nesitās nāsīs ne visniecīgākā tēviņa smaciņa, kādu parasti izplata ikviens, pat galīgi izkāmējis un līdz nāvei nomocījies vīrietis. Tādu pulks jau gaidīja Jūliju pie telestudijas durvīm un, ar pakaviem kārpīdams zemi, aicināja viņu ieturēt vakariņas, iedzert tēju vai arī piedāvājās aizvest uz mājām. Taču Jūlijai bija sava mašīna, mājās vīns, bet uzkārojusi varēja arī iegriezties restorānā, jo nebaidījās turp, kur gribas, iet viena, bez kādas obligātās pavadonības.
Iesēdusies mašīnā un kā vienmēr, lai stūrēšana būtu ērtāka, pārāvusies no augstpapēžu kurpēm sporta apavos, Jūlija pat trīs reizes pati sev skaļi sacīja, ka viņas dzīvē atkal jau noticis šis tas nozīmīgs. Satikšanās ar Tadi nebūt nebija nejaušība tikai tāpat vien. Atgriezusies mājās, vispirms viņa pabaroja noilgojušos Basteti, pēc tam noklausījās tālruņa atbildētāju, kas aizsmacis no ditirambiem nupat redzētajai pārraidei. Viņa mazliet saīga, ka vairākums cilvēku viņu liela, bet Sargeņģelis nebija grasījies izrunāt ne pusi vārda. Vēlēdamās izkliedēt skumjas, kuras sūcās iekšā pa visām porām, viņa ielēja lāsīti Baileys liķiera un, apsēdusies pie pianīna, sāka spēlēt romantiskas melodijas. Ieturējusi pauzi starp Frederiku Šopēnu un Sergeju Rahmaņinovu, viņa paskatījās visapkārt un pamēģināja ieraudzīt savu apkārtni Sargeņģeļa acīm. Kaut gan - no kurienes lai viņa zina, kā viņš skatās uz lietām, dzīvniekiem, cilvēkiem un parādībām? Dungodama viņa apsēdās šūpuļkrēslā. Viņa patiešām sajutās kā šūpolēs, jo te gremzās par Sargeņģeļa vienaldzību, te priecājās, ka pēc ilgāka laika atkal iemīlējusies. Pēc šīs sajūtas viņa bija noilgojusies. Sevi - cietu un paraupju - viņa vēlējās atšķaidīt ar saldu satraukumu un ņirbonīgām gaidām. Viņa alka atklāt sirdi mīļotajam un piedzīvot, ka viņā kopā ar viņu sāk plūst ārpasaules iespaidi, kas mīlestības trūkumā šķirti no viņas ar aizsprostiem, aizžogojumiem un aizslietņiem. Jūlija nekad nav bijusi lempjalīze, kura, nagus grauzdama, gaida, kad mīlestības objekts kā vējrādītājs būs tik labs un pagriezīsies uz viņas pusi, lai arī vējš nepavisam nav labvēlīgs. Iemīlējusies viņa uzvedās kā karavadonis, kas vienā laidā sacer citu par citu pilnvērtīgākus stratēģijas un taktikas plānus, uzbrukuma projektus un iespējamās atkāpšanās apjomus. Nākamajā rītā, atnākusi uzkopt māju, Violeta pat nopriecājās - Jūlija un viņas Tadiņš vakar tik braši esot piedalījušies vienā un tajā pašā raidījumā. Agrāk viņa par savu dzīvi nekad neko nebija stāstījusi. Arī Jūlija nevēlējās pārāk draudzīgas attiecības ar kalponi, tamdēļ atklāti nebija runājusi. Viņa zināja tikai tik daudz, ka šamai esot divi dēli un pati šķīrusies no vīra. Turpretim tagad ziņkārīgi un pat ar dīvainām skumjām analizēja būtni, kura pirms trīsdesmit trijiem gadiem - tas jau bija noskaidrojies - palaidusi pasaulē viņas mīļāko. Skatīdamās uz mājkalpotāju, Jūlija pūlējās saskatīt viņā Sargeņģeļa vaibstus. Kaut arī tuvojās pie sešdesmit, Violeta bija viena no tām iznesīgajām un skaistajām sievietēm, kuras varētu pozēt, veidojot pieminekli Mātei Lietuvai. Viņa bija gara auguma, saglabājusi lielisku figūru, iegarenu, pareizi veidotu seju ar izteiktiem vaigukauliem, zilām acīm un gaišiem matiem.
(Noslēgums 22. novembra numurā)