Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) nākusi klajā ar ierosinājumu FKTK likumā paredzēt noilgumu laika periodam, kurā iestāde drīkst sākt administratīvo lietu pret komercbankām un sodīt par pārkāpumiem. Pašlaik šāds noilgums nav paredzēts. LTRK ierosinājums paredz, ka FKTK var sākt administratīvo lietu, ja kopš pārkāpuma izdarīšanas nav pagājuši vairāk par trijiem gadiem. Taču vērienīgu Latvijā strādājošu komercbanku - Swedbank un SEB bankas - pārstāvji Dienai uzsver, ka nekādas izmaiņas pašreizējā regulējumā nav nepieciešamas un šāda noilguma, par kuru runā LTRK, ieviešana nav prioritāra.
Trūkst noilguma
Jāatgādina, ka bankām ir pienākums ziņot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam par neparastiem un aizdomīgiem darījumiem. Neziņošana par šādiem darījumiem ir sodāma. FKTK ir institūcija, kas ierosina administratīvo lietu pret bankām, ja no tiesībsargājošajām institūcijām tiek saņemta informācija par aizdomīgiem naudas darījumiem, par kuriem konkrētā banka nav ziņojusi. Taču, kā uzsver Dienas aptaujātie juristi, ne visos gadījumos neziņošana bijusi apzināta banku ļaunprātība, kas norādītu uz banku iesaisti naudas atmazgāšanā. Nereti ir situācijas, ka bankai konkrētais darījums nav šķitis aizdomīgs, par kuru būtu jāziņo. Pašreizējā situācijā, kā skaidro zvērināts advokāts Aldis Alliks, reizēm ziņas par kādu aizdomīgu naudas darījumu parādās pat pēc desmit gadiem, un, tā kā šajās lietās nav paredzēts noilgums, FKTK var sākt administratīvo lietu pret banku par darījumu, kas noticis pat pirms desmit vai vairāk gadiem. Tas nozīmē, ka bankām jāgatavo visi attiecīgie informācijas pieprasījumi par šo darījumu. Saskaņā ar A. Allika teikto tas ir nesamērīgs administratīvais slogs, kas apgrūtina banku darbību un to konkurētspēju. Savukārt zvērināts advokāts Māris Meļķisis uzsver, ka noilgums paredzēts par visiem nodarījumiem, izņemot noziegumus pret cilvēci. Tāpēc nav īsti skaidrs, kāpēc attiecībā uz banku iespējamo neziņošanu par aizdomīgiem darījumiem šāda noilguma nav.
Par administratīvām lietām
Jurists Edgars Pastars skaidro, ka citu valstu praksē attiecībā uz administratīvajiem sodiem noilgums ir pieci līdz seši gadi. Jāuzsver, ja banka nav bijusi iesaistīta naudas atmazgāšanā, neziņošana par kādu aizdomīgu darījumu ir administratīvi sodāma ar soda naudu no 1400 līdz 14 200 eiro. E. Pastars uzsver, ka par piecu līdz sešu gadu noilgumu tiek runāts tikai attiecībā uz administratīvajām lietām un administratīvajiem sodiem, nevis krimināllietām un kriminālatbildību par iesaistīšanos naudas atmazgāšanā, kam jau nepieciešams cits regulējums. «Šī prasība ir loģiska, balstīta citu valstu praksē un novērstu to, ka FKTK paliek vienīgā, kas var piemērot sodus par procedurāliem pārkāpumiem bez jebkāda noilguma,» uzsver E. Pastars.
Savukārt Swedbank Juridiskās pārvaldes vadītāja Agnese Garda teic: «Laikā, kad norit iestāšanās process Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā jeb OECD, virzīt šādus noteikumus nozīmētu raidīt signālus, ka Latvija nav līdz galam izpratusi mājasdarbus un nav apzinājusies situācijas nopietnību. Šādos apstākļos noilguma regulējuma sasteigta pārskatīšana dotu signālu, ka trūkst politiskās gribas un paša finanšu sektora vēlmes darboties godprātīgi un atbilstoši likumdošanas prasībām.»
Tam piekrīt arī SEB bankas pārstāve Kristīne Martinsone, kura par LTRK ierosinājumu bilst: «Uzskatām, ka situācijā, kad nepieciešams nostiprināt finanšu sektora caurredzamību un sabiedrības uzticēšanos finanšu industrijai, šādas regulējuma izmaiņas nav nepieciešamas.»
Jāpiebilst, ka Saeimas Budžeta un finanšu komisija pagaidām vēl neatbalstīja minēto LTRK ierosinājumu un atstāja šo jautājumu atvērtu.
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieks Viesturs Burkāns gan bilst, ka situācija nav tik vienkārša. «Iespējams, pirms sešiem gadiem noticis kāds aizdomīgs darījums, no kura ticis finansēts terora akts, kura rezultātā vairāki cilvēki aiziet bojā. Ja atklāj nozieguma izdarītāju, viņam var piespriest mūža ieslodzījumu, taču banka, kas nav to pamanījusi un nav ziņojusi par šo aizdomīgo darījumu, lai gan tas bijis pirms sešiem gadiem, tagad vairs negrib pat administratīvi atbildēt. Tas nav samērīgi,» savu nostāju skaidro V. Burkāns.
Rīkojumi nav atcelti
Vēl viens svarīgs jautājums saistīts ar naudas iesaldēšanu aizdomīgos darījumos. Pašreiz likums noteic, ka to var iesaldēt uz 40 dienām. Taču V. Burkāns atzīst, ka ir vairākas valstis, kurās šis termiņš ir tikai 72 stundas. M. Meļķisis uzsver, jo īsāks naudas iesaldēšanas termiņš, jo tas ir draudzīgāks uzņēmējiem. «Ir bieži gadījumi, kad pēc izmeklēšanas izrādās, ka nauda tikusi iesaldēta nepamatoti. Taču uzņēmējam tas ir nodarījis zaudējumus, iespējams, nav varēts izpildīt kādu līgumu, un ir taču starpība, vai līguma izpilde kavējas par 72 stundām vai 40 dienām,» savu nostāju skaidro M. Meļķisis.
Savukārt V. Burkāns norāda, ka pašreizējais regulējums ir optimāls, un stāsta, ka senāk naudas iesaldēšanas termiņš bija 60 dienu. Taču kāds uzņēmējs to pārsūdzēja Satversmes tiesā, kura nolēma, ka minētais termiņš nav uzskatāms par samērīgu. Pašlaik tās ir 40 dienas, taču pirmā pārbaude tiek veikta jau pirmajās piecās dienās, kad dienests par to paziņo arī pašam uzņēmējam, kurš šo lēmumu var pārsūdzēt īpaši pilnvarotam prokuroram. V. Burkāns teic, ka ik gadu ir vairāk nekā desmit pārsūdzību par lēmumu iesaldēt līdzekļus, taču līdz šim nevienu rīkojumu prokurors nav atcēlis. Turklāt desmit dienu laikā pēc rīkojuma par līdzekļu iesaldēšanu dienestam lieta jānosūta Valsts policijai.
Ir vai nav sūdzēšanās
V. Burkāns arī stāsta, ka ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem viņa pārstāvētajā dienestā jāiesniedz kredītiestādēm, finanšu iestādēm, nodokļu konsultantiem, zvērinātiem revidentiem, ārpakalpojumu grāmatvežiem, zvērinātiem advokātiem un notāriem, izložu un azartspēļu rīkotājiem, personām, kas sniedz inkasācijas pakalpojumus, personām, kas ir starpnieki darījumos ar nekustamo īpašumu. 70-80% no visiem ziņojumiem nāk tieši no komercbankām. Likums tām uzliek par pienākumu ziņot par neparastiem darījumiem (kas ir ļoti lieli, katrai nozarei ir savs noteikts slieksnis), kā arī par aizdomīgiem darījumiem, kuriem gan nav normatīvajos aktos noteikti kritēriji.
Šo kārtību ļoti kritizē Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs, kurš uzsver, ka bankas ir spiestas «stučīt» par saviem klientiem un faktiski bankām tiekot uzliktas tiesībsargājošo iestāžu funkcijas. Uz jautājumu, vai ir pareizi, ka komercbanku rīcībā ir ekskluzīva informācija, kas objektīvu apstākļu dēļ nav pieejama uzraudzības institūcijām, A. Borovkovs gan īsti neatbild.
Savukārt V. Burkāns bilst, ka ziņošana par aizdomīgiem darījumiem ir pašas sabiedrības, arī uzņēmēju, interesēs, un min piemēru - ja kāda uzņēmuma valdes priekšsēdētājs ar savu grāmatvedi sazinās ar e-pasta starpniecību, to var izmantot hakeri, kas nosūta viltus e-pastu ar uzdevumu pārskaitīt naudu uz kādu kontu. Lai šādu krāpniecības gadījumu novērstu, ļoti svarīga ir banku ziņošana par aizdomīgiem darījumiem.
2015. gadā 27 tiesas procesos tiesa atzina par noziedzīgi iegūtiem un nolēma konfiscēt 25,68 miljonus eiro, divas automašīnas un vienu nekustamo īpašumu.