_ Tika parādīti ap 20 iestudējumu. Latviju konkursa programmā pārstāvēja Valda Lūriņa iestudētā _Bille_ (Nacionālais teātris) un Laura Gundara _Indrāns_ (Teātris _TT_). Festivāla viesa statusā Jaunais Rīgas teātris rādīja Alvja Hermaņa izrādi Klusuma skaņas.
Nedalīta uzmanība un simpātijas piederēja tikai vienai izrādei - teātra NO99 iestudējumam Kā izskaidrot gleznas beigtam zaķim? trīsdesmit divus gadus vecā režisora Tīta Ojaso režijā. Igaunijā šis oriģinālais un provokatīvais iestudējums medijos izsaucis diskusijas par mākslas ētiskajām robežām, ko var/drīkst un ko nevar/nedrīkst atļauties māksla un mākslinieki? Latvijā T.Ojaso vārds ir pazīstams saistībā ar nekautrīgo satīru - reakciju uz katastrofālo demogrāfisko situāciju Igaunijā - Ugunīgie igauņu puiši. Teātris NO99 pastāv no 2005.gada februāra. Tas ir mazākais Igaunijas repertuārteātris. Jauneklīgajā trupā ir desmit aktieru - septiņas sievietes un trīs vīrieši, kuru profesionālā varēšana apvieno dramatiskā aktiera un Igaunijā spēcīgās laikmetīgās dejas mākslinieku potenciālu. Teātra mākslinieciskais kredo - katru izrādi iestudēt kā pēdējo. Attiecīgi pašā teātra pastāvēšanā iekodēta radoša akcija - ar katru izrādi nosaukumā dilst skaitlis 99. Teātris beigšot pastāvēt, kad būs iestudētas 99 izrādes un nosaukumā parādīsies 0.
Kamēr sanāk skatītāji, spēles laukuma stūrī sēž vīrietis ar seju bronzas krāsā. Klēpī - zaķis. Izrādes aizmetnis ir parafrāze par 60.gadu performances mākslas pioniera vācu mākslinieka Jozefa Beija akciju: mākslinieks nozieda seju ar medu un zeltu un lika sevi ieslēgt muzejā, kur viņš pastaigājās, nesdams rokās beigtu zaķi un izskaidrodams tam savas gleznas. Darba daļa bija arī skatītāju reakcija.
Līdzīgi arī izrādē Kā izskaidrot gleznas beigtam zaķim? Par ko skandāls Igaunijā? Kāpēc režisoram nākas presē taisnoties, ka izrāde nav iecerēta kā Igaunijas kultūras ministres izsmiešana? Tāpēc, ka Igaunijas kultūras ministres Lēnas Jeￃﾤnes uzvārds nozīmē zaķe. Tāpēc, ka izrādē ir izaicinoša aina - čurāšanas sacensības -, kurā, ja izrādi uztver virspusēji un tendenciozi, tiešām var uztvert, ka strūkla tiek sejā Igaunijas kultūras ministrei. Tīšām. Ir vēl izaicinošāka aina - brīdī, kad ministre saka cildena/liekulīga patosa pilnu runu, pirms tam paziņojusi trupai atvēlēto apcirpto summu, viens no aktieriem pieskrien pie viņas, brutāli nogāž zemē, atlauž kāju un kā skandalozā akciju mākslinieka Oļega Kuļika suņa cilvēks aplec. Jāuzsver, ka izrāde ir pārāk gudra, ietilpīga un asprātīga, lai tiktu vulgāri vienādota ar avīžu pirmo lapu sensacionālajiem virsrakstiem. Protams, no reitingu viedokļa ir ērti uztvert izrādi kā konkrētas ministres karikatūru, taču tas izrādes jēgu kropļo. Minētās ainas drīzāk izsaka kultūras un varas neauglīgo un pazemojošo «dialogu» «nāves ēnā» - situācijā, kad kādam jāizkāpj no laivas un kad mākslinieki tiek sarīdīti pret pārējiem (nodokļu maksātājiem). Kuļiks izrādē nav vienīgā kultūratsauce. Igauņu kritiķi izrādi dēvē par elitāru un uzsver, ka skatītājus var iedalīt tādos, kas atpazīst un kas neatpazīst visas kultūralūzijas. Aizdomas par ministres šaržu atceļ arī smalkais aktierdarbs. Izrādē nomenklatūras darbiniecē nolasāma arī tāda cilvēka drāma, kurš kā cilvēks ir daudz gudrāks par savu sociālo lomu. Izrādē ir brīdis, kad mēģinājumu telpas iedzīve tiek sasieta milzīgā paunā - kuģī - un uzvilkta gaisā. Manuprāt (tā domā arī igauņu kritiķi), jautājums, vai tā ir kultūras ministre vai metafora (varbūt pašu mākslinieku beziedvesmas stāvoklis?), nebūt nav centrālais. Tikpat spēcīgi līdzās sociālajai kritikai skan trepļevisks stāsts par pašu mākslinieku brālību, par mākslas dabu kā tādu. Notiek nebeidzams mēģinājums, kurā aktieri mēģina apjaust neatbildamo - kas ir māksla? Kur ņemt stāstu? Kā pieburt iedvesmu? Vai es esmu talantīgs? Kā lidot? Un kāpēc kādam uz to mūsu mākslu jāskatās? Vienalga - beigtam zaķim vai dzīvam cilvēkam.