Patlaban bērni kā ģimenē, tā arī skolā gan objektīvu, gan subjektīvu apstākļu ietekmē nonāk jaunās problēmsituācijās, tāpēc pieaug spriedze un iespējama, pat prognozējama, agresivitātes aktivizēšanās. Tāpēc gribētu rosināt ikvienu, īpaši vecākus, skolēnus, skolu kolektīvus, ar savu aktīvu darbību un labvēlīgu attieksmi censties pamanīt un mēģināt pārtraukt jebkura veida vardarbības (fiziskās, emocionālās, seksuālās, atstāšanas novārtā) pat vissīkākās izpausmes.
Uz jautājumu, vai tagad iespējams palīdzēt bērniem justies droši skolā, kad arī daudzu skolu darbinieki un vecāki jūtas nestabili, balstoties uz savu daudzveidīgo un pietiekami ilgo darba pieredzi (30 gadu) ar bērniem, pedagogiem, vecākiem un dažādām valsts institūcijām, apgūstot jaunu problēmu risināšanas veidu - skolu mediators (starpnieks) -, atbildu, ka var palīdzēt justies droši, ja ikviens no pieaugušajiem apzināsies, izvērtēs un ikdienā īstenos vairākus nosacījumus.
Jāatceras, ka bērni ir vienīgā drošā banka, kurā vecāki un pedagogi iegulda laiku, naudu un enerģiju, un noguldījumu procentus saņem kā gandarījumu, prieku par bērnu un viņa izaugsmi. Bērniem ikdienā jāsaņem katram individuāli nepieciešamā mīlestības, uzmanības un atbalsta deva, tādējādi viņi jūtas daudz drošāk un ir spējīgi dzīves svārstības pārvarēt, mazāk slimojot, vairāk priecājoties.
Vecākiem nevajag meklēt vainīgos un nevajag noliegt savas kļūdas, bet jāmeklē problēmas risinājums, jo diemžēl tas sākas un beidzas ģimenē. Ir vajadzīgās zināšanas un prasmes, izpratne, lai laikus ieraudzītu riska grupas bērnus, t.i., grūtībās nonākušos bērnus, un sniegtu viņiem nepieciešamo atbalstu. Vecākiem un skolu pedagogiem ir jāapzinās un jāizprot, ka viņiem ir dota liela vara un ietekme pār bērnu, t.i., vērtēt viņu rīcību, uzvedību ar savu attieksmi, kritiku, uzslavām, atzīmēm u.tml. Tikai līdzsvarojot savu varu ar cieņu, labestību, mīlestību un konsekvenci, mēs, pieaugušie, varam būt paraugs. Ja līdzsvars zūd, arī noskaņojums mājās, skolā mainās - tas var būt drūms, nomākts, agresīvs, saspringts, tātad rada spriedzi - trauksmi, kuras izpausmes laiks un veids ir grūti paredzams.
Bērnu kritizē vienu reizi un deviņas reizes uzslavē. Nedrīkst salīdzināt vardarbības izpausmes, jo tad varam zaudēt objektivitāti. Kurš no mums pateiks, kurš pāridarījums ir smagāks - regulāra apsaukāšanās vai sitieni? Tāpēc attieksmei un darbībām problēmu risināšanā jābūt ļoti iejūtīgām, smalkām, izprotot attiecīgā bērna vecumposma īpatnības. Kad sabiedrībā izzudīs uzskats, ka pāridarījumi ir, bija un būs, tad vardarbības ķēdes garums un smagums varētu mazināties. Skolu iekšējās kārtības noteikumi jāveido kā pamats, uz kura balstās gan skolotāju, gan skolēnu, gan vecāku tiesības un pienākumi. Šo noteikumu izveidē jāiesaista gan skolēni, gan pedagogi, gan vecāki, gan atbalsta un saimnieciskais personāls. Ja kāds no noteikumu punktiem ikdienā nedarbojas vai netiek ievērots, noteikumi ir regulāri jāmaina un jāizvērtē. Skolas iekšējo kārtības noteikumu aktualizēšana un radošas izmaiņas tajos var palīdzēt veidot drošu vidi skolās. Svarīgi, ka nopietnu incidentu gadījumos skolēni, vecāki un pedagogi zina kārtību un ievērto to, kādā tie tiek risināti, piemēram, zādzību, atkārtotas pazemošanas u.c. gadījumos, tad šī informācija var mazināt jaunu problēmu rašanos.
Skolu un pašvaldību vadītājiem pietiekami augstu jānovērtē atbalsta personāla loma drošas skolu vides nodrošināšanā, jo atbalsta personāls atklāj problēmu cēloņus un profesionāli sniedz nepieciešamo atbalstu bērniem, kuri nonākuši grūtībās, krīzes un problēmsituācijās, piemēram, «upura» vai pāridarītāja lomā. Kādu lomu dzīves lugā saņem bērns, to nosaka bērnu dzīves režisori - vecāki, pedagogi, apkārtējā sabiedrība un vide, nevis pats bērns. Ja visi pieaugušie apzinātos, ka pasaulē ir tikai labi bērni, slikta ir viņu uzvedība, rīcība, un nopietnās problēmsituācijās biežāk meklētu rīcības cēloņus, tad ir lielāka iespēja panākt bērnam labvēlīgu konflikta risinājumu. Teorētiski šķiet, ka to zinām, bet kā ir realitātē? Visiem, sākot no ģimenes līdz skolai, jāizprot, ka atkārtoti bērnu uzvedības normu pārkāpumi ir SOS signāls sabiedrībai, ka bērnam trūkst mīlestības, uzmanības, sapratnes, atbalsta, ka bērni tā sauc pēc palīdzības. Lai dzīves šūpolēs mums visiem kopā un katram sevī izdodas justies droši un būt drosmīgiem! Svarīgi ir sajust, kur esam, sajust centru un apzināties, ka laime esi tu pats.