Bijušais veselības ministrs ir apspriests, kā saka, no visām pusēm, tomēr, manuprāt, ir pietrūkusi refleksija par tēmu, kas nav saistāma tikai ar Belēviču. Kāpēc vispār cilvēki, nonākot amatā, nereti zaudē realitātes sajūtu, nespēj paraudzīties uz sevi no malas? Tas ir jo dīvaināk tāpēc, ka esam maza populācija, kuras ietvaros it kā nevar izvairīties no saskarsmes ar realitāti, un arī šie amati liekas svarīgi tikai mūsu mērogā, t. i., it kā nebūtu iemesla sadomāties par sevi nezin ko. Kas ar šiem cilvēkiem no mūsu vidus notiek?
Man ir dažas neizbēgami subjektīvas versijas, un daudzskaitlis nozīmē, ka viena atminējuma nav. Ir pieredzēts, ka politiķim «sakāpj galvā» pēc tam, kad viņš dažas reizes pasēdējis pie viena galda ar Merkeli vai puslīdz pieklājīgi uzņemts ASV. Ja runājam par Latvijas ļaudīm Eiropas institūcijās, tad nereti viņi zaudē saikni ar Latviju daļēji saprotamu iemeslu dēļ - viņiem interesantākas un būtiskākas liekas «lielās» tēmas. Tad ir bērnišķīgas apvainošanās gadījumi: saskārušies ar, viņuprāt, neobjektīvu sabiedrības novērtējumu, daži sāk uzvesties «ja jūs tā, tad es šitā, tāpat neko labu jau nepateiks».
Visbeidzot šo amatpersonu «jumta aizbraukšanu» veicina tas, ka mēs esam varen drosmīgi kaut ko runāt aiz muguras vai, vēl labāk, anonīmi, savukārt šķebinoši goddevīgi amatpersonas klātbūtnē. Un kā jums liekas: ja desmitiem cilvēku regulāri bez iebildumiem klausās amatpersonas izrunātas banalitātes, vai amatpersonai kādā brīdī nesāk likties, ka tai ir ko teikt, ka tās galvā patiešām rodas viedas atziņas utt.? Nav jau obligāti jālec kājās ar «beidz taču muldēt!»; pilnīgi pietiks, ja muldētāju neaicinās teikt uzrunas un spaidīt rokas. Neviens normatīvais akts neparedz amatpersonu aptekalētāju armiju. Pieļauju, ka ir kretīni, kas tādu pieprasa, jo nespēj neko atcerēties ilgāk par desmit minūtēm un viņiem ir paniskas bailes no kafijas automātiem, tomēr biežāk galms amatpersonai tiek piedāvāts, jo «tā iegājies», no iestādes, tātad dzīvu cilvēku puses, kuriem labpatīk sevi gan uzskatīt par «normāliem».
Šī ir šizofrēniska situācija: no vienas puses, milzu neapmierinātība ar «viņiem», bet vienlaicīgi respekts pret varu, ko «viņi» it kā personificē. Iespējams, cēlonis ir mūsu distancēšanās no varas. Jo vairāk mēs distancējamies (t. sk. saprotamu iemeslu dēļ), jo vairāk vara ir kaut kas noslēpumaini «īpašs». «Īpašumam» nav jābūt ar plus zīmi, parasti ir otrādi, tomēr tas nemaina pašu konstrukciju. Rezultātā teju vai ik ķēms, kurš pusgadu - gadu varai stāvējis tuvumā, arī sāk likties vismaz atšķirīgs. Savukārt ķēmiem pašiem raksturīgi spēt iejusties īpašā un atšķirīgā lomā.