Ietekmē gēni un pieredze
Stress ir organisma atbildes reakcija uz ārējiem faktoriem, piemēram, aukstums, bailes, pārdzīvojumi, kas saistīti ar tuvinieku nāvi. Ja viens stresu var pārvarēt nesatricināmi kā ulmaņlaiku krampītis, citam emocijas robežojas ar patoloģisku reakciju. «Daži pētījumi liecina, ka cilvēka atbildes reakcija uz stresa faktoriem var būt arī ģenētiski predisponēta, taču noturību stresa situācijā veido arī audzināšana, pieredze ģimenē. Ja bērnībā bijis vairāk stresa faktoru, vecumdienās stresu būs grūtāk pārvarēt,» skaidro ģimenes ārste I. Paņina.
Vecākajai paaudzei bērnībā un jaunībā ir bijis jāpārcieš kara laiks - kā tas ar gadiem ietekmē spēju pārvarēt stresu? «Karš ir īpaši apstākļi, kuros mobilizējas visas organisma sistēmas, šī spēku mobilizācija ir vērsta uz izdzīvošanu. Ja salīdzinām kara laika bērnus un pēckara laikā augušos, tad pirmie būs daudz izturīgāki, jo viņi piedzīvojuši nesalīdzināmi lielākas grūtības, viņos ir rūdījums, ko nepazīst jaunākie līdzgaitnieki. Sīkas bēdas kara laikus pārdzīvojušie vairs neuztver kā nopietnu pārdzīvojumu,» skaidro daktere.
Nepieļauj ilgstošu stresu!
Mērenās devās pirmreizējam stresam kā reakcijai uz ārējiem apstākļiem piemīt labas īpašības, jo tas sapurina organismu, liek cīnīties. Virsnieres pastiprināti izstrādā divus tā saucamos stresa hormonus - adrenalīnu un kortizolu, kas sagatavo visus orgānus un to sistēmas ārkārtas situācijas pārvarēšanai. Īslaicīgs stress, kas mūs ietekmē vienu divas dienas - līdz nedēļai, rada papildu enerģiju risināt situāciju un aktīvāk darbināt smadzenes. «Īslaicīga stresa ietekmē simptomus var pat īpaši nejust - ir paātrināta sirdsdarbība un elpošana, var paaugstināties asinsspiediens, kādreiz piemeklēt arī zarnu trakta darbības traucējumi, sāpes vēderā. Tā ir veģetatīvā simptomātika, kas pāriet, neatstājot sekas uz organismu, tiklīdz zūd stresa faktors,» skaidro I. Paņina.
Ja organisms trauksmes stāvoklī ir vairāk nekā nedēļu, dažkārt mēnesi vai divus - to jau var definēt kā ilgstošu stresu. Šādā režīmā organismam pietrūkst rezervju, un rodas izsīkums. Ārste uzsver - ja cilvēkam ir veselīga attieksme pret ārkārtas situācijām, viņš spēj identificēt stresa cēloņus un atbilstoši rīkoties, taču starp mums ir arī emocionāli jūtīgāki cilvēki: «Bieži vien tie ir veci cilvēki, kurus ilgstoši pavada vientulības, pamestības vai baiļu sajūta. Bēdas viņi pārdzīvo ilgāk, arī par sīkumiem uztraucas vairāk. Šīm emocijām pakāpeniski uzkrājoties, sākas jau nopietnākas problēmas.»
Cēlonis hroniskām kaitēm
Visbiežāk ilgstoša stresa izraisītie simptomi ir miega un uzvedības traucējumi - pastiprināta uzbudināmība, agresivitāte attiecībās ar cilvēkiem. Ilgākā laika posmā ir paaugstināts asinsspiediens, paātrināta sirdsdarbība. Parādās regulāri kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi. «Parasti šos simptomus nesaista ar ilgstošu emocionālo diskomfortu, it īpaši vecāka gadagājuma cilvēki. Viņiem ir raksturīgi kaites saistīt ar vecumu, nevis ar emocionālo stāvokli. Taču mēnešiem un gadiem ieildzis stress organismam ir postošs, jo parasti kļūst par iemeslu hroniskām saslimšanām,» brīdina ģimenes ārste.
Biežākās stresa ietekmē radušās slimības ir depresija, bronhiālā astma, kuņģa čūla, gastrīts, kairinātās zarnas sindroms, arteriālā hipertensija, aptaukošanās. Virsnieru izdalītais kortizons izraisa paaugstinātu holesterīna un cukura līmeni asinīs, līdz ar to veicinot stenokardijas, infarkta, insulta un cukura diabēta risku. «Tāpat ilgstošs stress var būt muguras sāpju cēlonis. Plecu joslā atrodas tā saucamā stresa muskulatūra - bailēs, uzbudinājumā tā saspringst un, ja cilvēks neprot atslābināties, tiek traucēta muguras muskulatūras apasiņošana un rodas sāpes. Šis var būt arī galvassāpju cēlonis. Šajā procesā var tikt iesaistītas visas orgānu sistēmas, kā mēdz teikt, kura ir organisma vājākā vieta, pa to arī sit,» skaidro I. Paņina. Gēniem ir nozīme. Ja predispozīcijā cilvēkam ir, piemēram, cukura diabēts, tad jārēķinās: dzīvojot bez stresa, šī kaite var snaust gadiem ilgi, taču ilgstoša stresa ietekmē attīstīties ātrāk.
Sev godīgi jāatzīstas
Senioriem bieži vien stresa faktoru nediagnosticē - uzsver daktere Paņina, viņa turpina: «Vecajiem cilvēkiem ir raksturīgi noklusēt, kāds ir patiesais emocionālais stāvoklis. Pastāv barjera pret iespēju saņemt psiholoģisko palīdzību, bet citkārt ir kauns atzīties izjūtās. Esmu dzīva un labi - tāda nereti ir atbilde uz tieši uzdotu jautājumu. Vientulība, pamestības sajūta, bailes - tās vecumdienās ir bieži piemeklētas izjūtas, kas it kā tieši netraucē ikdienā, tāpēc cilvēki nemeklē palīdzību. Taču vajadzētu.» Cilvēks domā - pensiju tāpat nepaaugstinās, dzīvesbiedru no kapa nepiecelsi, bērni labāki nepaliks, tāpēc nekas nemainīsies. «Cilvēks saprot stresa cēloņus, bet neredz tiem risinājumu un sāk slēpties aiz slimības. Ir cilvēki, kuriem ir vienkārši izdevīgi slimot, jo tā var pievērst apkārtējo cilvēku uzmanību. Tad gan novērst cēloni ir grūti,» skaidro I. Paņina.
Daktere stāsta, ka viņas praksē ir mazākumā to senioru vecuma pacientu, kuri gatavi ne tikai ārstēt fizisko ķermeni, bet izkopt arī tā saucamo stresa menedžmentu. «Vispirms pašam sev godīgi jāatzīstas, kas īsti nav kārtībā. Ja seniors jūtas vientuļš, ir jāiet cilvēkos. Tiem, kuri var, ir jākustas svaigā gaisā, jāvingro vai jāapmeklē baseins - tas palīdzēs gan ķermenim, gan prātam. Vēlams attīstīt hobijus un dzīvē atrast vietu, kurā cilvēks ir vajadzīgs. Un ir vērts darīt kaut ko pozitīvu - vai tas būtu sabiedrības, vai tuvinieku labā, un negaidīt atbildes reakciju. Kustīgs, aktīvs dzīvesveids ir vislētākais līdzeklis stresa pārvarēšanai. Ja grib meklēt, risinājumus vienmēr var atrast,» uzskata I. Paņina.