Ar lielgabalu pa zvirbuļiem
1. Ja pieņemam - diskusijas veicina labākā risinājuma noskaidrošanu -, it kā tur nav nekā slikta, ka Reformu partija (RP) attiecībās ar koalīcijas partneriem kļuvusi uzstājīgāka un skaļāka. Tomēr vismaz pagaidām šie RP mēģinājumi demonstrēt, ka dūša nav zudusi un tai ir sava vieta partiju spektrā, izskatās neveikli.
Klasisks piemērs ir pozicionēšanās Čalovska lietā. Nav šaubu, ka Latvijai jācenšas saglabāt pašcieņu, jāspēj pateikt nē arī attiecībās ar partneriem - lielajiem brāļiem. Tikai tad jājautā, kur lielie suverenitātes balsti bija iepriekš, kad Latvija bez ierunām atbalstīja ASV tās ārpolitiskajās avantūrās, sūtot savus pilsoņus karot un, iespējams, iet bojā?
RP sākusi runāt par nodokli ostām, kas ļautu palielināt budžeta ieņēmumus un attiecīgi - manevra iespējas. Pirmkārt, kur jūs, draugi, bijāt agrāk? Tik nopietnu iniciatīvu izvirzīt mēnesi, divus, pirms budžeta projektam jānonāk Saeimā, nav prātīgi. Otrkārt, RP jājamzirdziņš par nepieciešamību padarīt Latvijas ostu pārvaldi pārredzamāku un efektīvāku ir viena lieta, nodoklis - cita. Var noprast, ka RP ieskatos ostu pārvaldības trūkumi mazina to konkurētspēju reģionā. Pieņemsim, ka kāds racionalitātes grauds te ir. Bet - vai gan nodokļa uzlikšana šo konkurētspēju nemazinās vēl vairāk? Varbūt pareizāk būtu vispirms novērst trūkumus pārvaldībā, un tad lūkot pēc papildu ieņēmumiem no šī sektora?
RP uzstājīgums Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes tālākas pazemināšanas jautājumā liecina, ka partija mēģina pozicionēties kā uzņēmēju un vidusšķiras intereses aizstāvošs spēks - iepretī Vienotībai, kas dreifē pa kreisi. Te nebūtu ko pārmest, jo neba premjera partija nekoķetē ar vēlētājiem. Piemēram, Vienotības noraidošā attieksme pret solīto IIN likmes pazemināšanu var būt saistīta ar nevēlēšanos kaitināt pašvaldības - pazemināšanas gadījumā pašvaldību ieņēmumi samazinātos, valsts budžetā naudas krituma kompensēšanai nav. Nav noslēpums, ka premjera partija gaidāmo Saeimas vēlēšanu kontekstā mēģina atrast sabiedrotos tieši starp reģionālajām partijām. Citiem vārdiem, nav nekas slikts, ja partija kalkulē - un piesedz aprēķinu ar retoriku.
Tomēr te RP varētu atgādināt divus aspektus. Pirmkārt, viņu auditorijai (vismaz kā partija to redz) var palīdzēt ne tikai ar IIN likmes samazināšanu, jo vidusslāni un uzņēmējus tracina ne tikai nodokļu slogs. Otrkārt, RP ekonomiski izglītotie ļaudis noteikti saprot, ka eiro ieviešanas un citas izmaksas objektīvi visvairāk skars tieši maznodrošināto sabiedrības daļu. Attiecīgi, ja runa ir par IIN pazemināšanas atlikšanu, nevis idejas noraidīšanu vispār, to var uztvert kā pragmatisku veidu pārdzīvot tuvāko gadu, divus bez sociālās spriedzes palielināšanās, kas galu galā ir arī RP mērķauditorijas interesēs.
Nogurušie snobi
2. Protams, arī Vienotības uzvedība var tracināt, jo partija, šķiet, izvēlējusies taktiku «galvenais - nešūpot laivu» - savienojumā ar visai veiksmīgu reformu bremzēšanu nozarēs, kur putru ievārīt pati palīdzējusi. Piemēram, var strīdēties par Ekonomikas ministrijas piedāvātajiem risinājumiem elektroenerģijas tirgus reformā, bet ne jau Pavļuts ir stāvējis pie pašreizējās sistēmas izveides. Tāpēc nav glīti, ja priekšlikumi koalīcijā vienkārši tiek noraidīti (kā tas notika aizvadītajā nedēļā), bet lielie drēbes zinātāji paši neko nepiedāvā. Lieki teikt, ka arī satiksmes ministram nav tie vieglākie laiki, - un kur ir premjera un viņa partijas atbalsts vai alternatīvi priekšlikumi? Nē, labāk paklusēsim, lai Matīss pats tiek galā... Vienotību pārstāvošā veselības ministre nebeidz atgādināt par savas nozares īpašo statusu rindā uz papildu līdzekļiem, tikai nav skaidrs, cik lielā mērā Circene savu saimniecību ir savedusi kārtībā. Piemēram, ja spriež pēc iepirkumiem kaut pēdējā mēnesī, daža laba skaļi vaimanājoša slimnīca pamanījusies izsludināt konkursu par labākajiem nosacījumiem depozītam (tātad ir brīvi līdzekļi), cita reģionālā medicīnas iestāde vēlas iegādāties dārgas iekārtas, lai gan līdz nelabumam ir runāts par to, ka nevajag katrai savu, ja var kooperēties, utt.
Premjera partija savas pārākuma sajūtas dēļ turpina kāpt uz grābekļa arī citā jomā. Jau ir notikusi sadursme ar Nacionālo apvienību par Citadeles bankas pārdošanu. Ja atturamies no sazvērestības teorijām, nacionāļu iebildumus var saprast, bet arī mazināt, iepazīstinot partnerus ar reālo situāciju. Cik noprotams, runa ir par ierobežotas pieejamības informāciju, tomēr - vai nu Vienotības vārda meistari nemācētu caur puķēm izstāstīt, kādas ir saistības, nosacījumi? Nu kaut kas līdzīgs var notikt saistībā ar tādiem valsts aktīviem kā daļas Lattelecom un LMT. Informācija kārtējo reizi ir nevis izrunāta, bet aizvadītajā nedēļā «noplūda». Savukārt viss, kas noplūst, rada aizdomas par kaut kādu iztirgošanu. Kas traucējis koalīcijai sarīkot iekšēju vienas dienas semināru par stāvokli Latvijas telekomunikāciju tirgū un tā attīstības perspektīvām? Jo operatoru optimistiskās reklāmas ir viens, reālais stāvoklis - kaut kas cits. Esot izveidota starpministriju darba grupa. Vai gan kādam ir vēl jāpierāda, ka ierēdņu/ekspertu lokā spriestā loģika un tradicionāli uzvilktā garastāvoklī esošo koalīcijas partneru izpratne ir divi principiāli atšķirīgi agregātstāvokļi?
Jaunrade vasaras tveicē
3. Nepagāja ne daži mēneši, līdz politiķi un to pārraudzītās ministrijas saprata, ka nākamā gada budžetā pieprasītā summa no reāli pieejamās, maigi sakot, atšķiras. Pēc šīs atskārsmes aizvadītajā nedēļā tika publiskoti priekšlikumi dažādu nodevu un nodokļu paaugstināšanai - sākot ar akcīzi šokolādei, beidzot ar dabas resursu nodokļa attiecināšanu uz vienreizējas lietošanas galda piederumiem. Nebūtu korekti teikt, ka šie ierosinājumi nodokļu slogu nozīmīgi palielinātu - tie drīzāk atgādina mēģinājumu atrast ledusskapī kaut apkaltušu siera gabaliņu, kad slinkums iet uz veikalu. Protams, arī daži miljoni latu papildus noder, tomēr godājamās amatpersonas varēja savus talantus lietot mazliet koncentrētāk. Piemēram, neskaitāmas reizes minēts, kāda summa apgrozās tā sauktajā pelēkajā ekonomikā. Tātad: ja papildu naudu vēlamies patiešām jūtamā apmērā, nevis sakasītu pa klēts kaktiem, mūsu gudrās galvas koncentrējas uz to, kas darāms VID un ko valdība no savas puses var VID palīdzēt, lai ēnu ekonomikas īpatsvaru samazinātu par, teiksim, 5 procentiem.
Visā šajā putrā atspirdzinošs bija finanšu ministra teiktais. Ar sev raksturīgo īpatno humora izjūtu Vilks publiski mierināja, ka nekas traks jau nebūs, ja partijas par budžetu nespēs vienoties, - atbilstoši likumam dzīvos pēc 2013. gada budžeta parametriem. Šķiet, Vilks varētu būt principiāls vai, ja vēlaties, nostāties pozā - atkārtoti uz šo amatu nākamgad viņš nepretendēs, zaudēt nav ko. Viņš arī nav partijas līderis, no kura dzimtā organizācija sagaida vēlētājiem patīkamus lēmumus. Te gan jautājums ir par viņa ietekmi paša partijā (kaut atcerēsimies, cik smagi gāja ar Finanšu ministrijas pārstāvja Rīgas ostā nomaiņu), un nav arī tā, ka ministrijas ierēdņu grāmatvediskā domāšana arvien ir tā labākā, tomēr vismaz budžeta kontekstā liekas, ka daudz piesauktais stabilitātes (vai veselā saprāta) garants ir aizrotējis no Brīvības uz Smilšu ielu.