Nu ne jau tajos parastajos, ar uzrakstu Samsonitte vai Louis Vuitton, bet īstajos retro, kurus mūsu vecāki izmantojuši, ceļojot uz Karpatiem vai Jaltu. Eh, kāda idille! Un jācer, ka no šiem koferiem nav izņemtas arī mammas 60. gadu kleitas, jo tieši tādas šogad modē.
Atgriežoties realitātē, šobrīd atrodos 160 kilometru no Rīgas ziemeļu virzienā, kur par pavasari liecina vien putnu dziesmas un ne tik slīdīgā 50 centimetru biezā sniega kārta, kura pievakarē, zemās saules apspīdēta, mirdz kā planktons okeānā. Kamēr biju pilsētā, mani droši varēja ieskaitīt nepacietīgo pulciņā, kuri gaida lielo siltuma «BUM», bet šeit viss ir savādāk, vairāk saskaņā ar dabu, bez steigas, ar garām, garām brokastīm un stirnām aiz loga. Es, goda vārds, esmu pilsētniece, mīlu centra vecos mūrus un Vienības gatves nogludinātos bruģakmeņus, bet tikpat ātri uz knipja sitienu kļūstu par lauku meiteni, kura priecājas par klusumu un mieru. Vienīgā lieta, kura tomēr tur roku uz mana pulsa, ir telefons, un, lai gan agrāk pārmetu sev nespēju atteikties no šīs mūsdienu ierīces, tagad ļaujos plūsmai jebšu precīzāk Twitter, Facebook un Instagram, kur dalos ar savām lauku brīvdienu sajūtām. Un, ticiet vai ne, bet komentāru ziņā fotogrāfijas ar lauku krāsni, uz kuras cepas tikko sagriezti sīpoli, pozitīvo komentāru ziņā izkonkurē manis publicētos attēlus no nedaudz snobiskās Parīzes. Par ko tas liecina, jautāju sev... Jo tam nav teju nekādas materiālas vai kulturālas vērtības. Malka un sīpoli taču neko nemaksā, nu labi, santīmus divdesmit varbūt, bet cik daudz labu emociju rada cilvēkos!
Daži saka - romantiski, bet tieši to pašu taču dāvā arī Eifelis! Jā, precīzi - R O M A N T I S K I. Tātad viss ir mūsos pašos. Un bērni te laimīgāki, kautiņu mazāk, no rīta ceļas ar dziesmu un nevar vien sagaidīt, kad durvis uz sniegoto «teletūbiju» pakalni būs vaļā. Tad viņi atkal varēs skriet, sniegpārslās meklēt lapsas pēdas, bet es tikmēr sarūpēšu piknika grozu ar gardām siermaizēm un siltu piparmētru tēju.
Un tā mēs tur dīkdienīgi skatīsimies zilajās debesīs, sildīsim saulē vaigus un gaidīsim, kad zem pēdām nokusīs ledus. Jau drīz!