Bet krājuma tekstuālā puse nepieviļ un šaubām nav vietas. Jānis Rokpelnis paliek uzticīgs savam smalki ironiskajam lirismam gan dziļi intīmās apcerēs klusā istabā, gan dramatiskos vērojumos autobusa pieturā.
Liānas Langas Vilkogas ir izteikta dzejnieces daiļrades virsotne, vārdu melodisko plūdumu te iebiezina sulīgs dvēseles dzīļu džems, kas dāsni apmierina izsmalcinātu poēzijas gardēžu estētisko gaumi. Satura ziņā grāmata ir mazliet skarbs, vietām pat sarkastisks «izredzētās» cilvēku sugas un tās vietas pasaulē redzējums. Starp cilvēku vienlīdzību savā starpā un bezspēcību lielo notikumu, Mātes Zemes un Kosmosa priekšā te likta vienādības zīme. Šāda veida dzeja nekad nav tikai aprakstoša vai konstatējoša, tā iesūcas dvēselē kā parāds mūžībai un veicina sirdspukstus.
Andras Manfeldes dzīvajā, poētiskajā valodā sarakstītie Zemnīcas bērni ir savdabīgs pienesums visai plašajā grāmatu klāstā par izsūtīto latviešu (šajā gadījumā par Andras Manfeldes mammas ģimeni) likteņiem Sibīrijā. Grāmata ir svarīgs tā saucamās «nākamās» vai pat «aiznākamās» paaudzes dvēseles vēstījums par kādu traģisku vēstures faktu, un šī vēstījuma galvenais uzdevums ir atšifrēt pašai savu cilvēcisko īpatnību jeb dvēseles kodu, kas gēnu līmenī acīmredzot cieši saistīts ar mūsu radinieku likteņu līkločiem. Grāmatā ir arī daudz cildenu pasāžu par tādiem jēdzieniem kā «maize», «dubļi», «dzimtene», mēģinot uz «šeit» un «tur» kontrastējošā fona izprast un reanimēt mūsdienās jau pabalējušu ētisku kategoriju nozīmi.
Annas Auziņas skumji liriskās dzejas pērle Es izskatījos laimīga atgādina ilgi lolotu un koptu, bet laimes pamestu idilli, un latviešu literatūrā tiešām būs maz tik poētiski trāpīgi un pat skarbi attēlotu jaunu, «sevi īstenojušu» sieviešu pasauļu. Atsevišķi dzejoļi man likās tik satriecoši spēcīgi, ka tiem atvēlētā telpa piepeši kļuva par šauru, un kādā reizē es pat paņēmu Annas bērnu pie rokas, lai aizvestu pastaigāties. Vai arī, aizvēris grāmatu, uzšķīru nākamo lappusi, kas bija klusums un tumsa. Grāmatā ir vairākas «ģimenes ainiņas», smeldzīgi dzejoļi precētiem cilvēkiem vēlos vakaros... Iesaku. Vēl man likās, kaut kas palicis nepateikts līdz galam, kaut kas tāds, kas liek gaidīt nākamo grāmatu.
Ingas Ābeles grāmatā Kamenes un skudras lasāmi desmit izcili stāsti. Apkopoti vienos vākos, savā valodas bagātībā un noslēpumainajā izcelsmē tie atklāj Ingas Ābeles vienreizējo vietu latviešu literatūrā - daži stāsti uzradušies no savādas aizlaiku pieredzes, būdami tīras fantāzijas augļi, tie vienlaikus ir pašas autores «pieredzēti», daži, acīmredzami būdami dzīves vērojumu pēdas, atstāj iespaidu, ka šeit un tagad Latvijā nekas tāds nav piedzīvojams, bet, re, ka ar dažiem dzīve tā mēdz spēlēties. Turklāt Ābeles radītie tēli ir apaļi kā āboli, dzidri, garšīgi, apēdami līdz pat serdei un vēl kopā ar to. Dziļi.