Valsts kancelejas direktore šajās dienās aktualizējusi tēmu, kas iepriekš radīja pamatīgas kaislības Latvijas politiskajā vidē, bet pēdējā laikā bija nolikta malā motivācijas meklēt risinājumu trūkuma dēļ. Runa ir par pārlieku lielo subjektīvisma iespēju pielaides valsts noslēpumiem piešķiršanā. Proti, kā to formulē Elita Dreimane, «var pieņemt lēmumu nepiešķirt pieeju valsts noslēpumam arī tad, ja «pastāv šaubas par noslēpuma saglabāšanu». Tas nav nekāds kritērijs».
Tiesiskā valstī šaubām kā kritērijam tiešām nevajadzētu pastāvēt. Jo tām nav fiksējamas robežas, tās atkarīgas no subjektīva vērtējuma. Vienās un tajās pašās situācijās uzticamība personai, kas lēmuma pieņēmējam šķiet simpātiska (politisko uzskatu vai personiskas pazīšanās dēļ), var būt neapšaubāma, bet tai, kas nesimpātiska, - apšaubāma. Un neviens pārbaudītājs tur neko nevar izdarīt, jo tad pašam jāuzņemas atbildība par konkrēto lēmumu. Bet tie, kas lemj par pielaižu piešķiršanu, acīmredzot vadās pēc principa «lieka piesardzība nekad nenāk par ļaunu». Vismaz attiecībā uz sevi. Līdz ar to vismaz viņiem nav nekādas motivācijas ko mainīt. Bet vai pārmaiņām gatavi politiķi?
Atcerēsimies pērnā gada notikumus, kad diviem ministriem pielaide valsts noslēpumiem tika liegta un tāpēc viņiem nebija iespējas turpināt darbu attiecīgajā amatā. Vēl vairāku uzticamība tika vētīta mēnešiem ilgi, tajā laikā faktiski paralizējot viņu darbu. Ņemot vērā, ka tas skāra ne visas no koalīcijas partijām, notiekošais apauga ar visai pamatotām spekulācijām par politisku ietekmi uz tiem, kas šos jautājumus izlemj. Tas noteikti atstāja savu ēnu arī uz Latvijas gatavošanos prezidentūrai ES Padomē.
Pēc tā varētu domāt, ka tieši ministri un deputāti būtu visvairāk ieinteresēti (ja vien tiešām nav iesaistīti manipulācijās ar pielaidēm), lai lēmumu pieņemšana šādos gadījumos būtu balstīta konkrētos kritērijos, faktos un precīzās procedūrās. Varbūt pat būtu jāatsakās no vispārējas pielaižu piešķiršanas par labu ar parakstu fiksētai atbildībai par katra konkrēta slepenā dokumenta satura neizpaušanu. Bet tas būtu turpmākās diskusijas jautājums, ja tāda beidzot sāktos. Tātad, ja varas politiķi (opozīcija daudz var gribēt, bet tai nav teikšanas) būtu ieinteresēti pārmaiņās, ar paziņojumiem par nepieciešamiem uzlabojumiem klajā nāktu nevis Valsts kancelejas direktore, bet gan tieslietu ministrs vai Saeimas komisiju vadītāji. Un, protams, viena lieta ir publiski paustā pozīcija, pavisam cita - attiecīgo normatīvu pilnveidošanas iniciatīvas. Taču tie, kurus šī tēma visvairāk skar, dīvainā kārtā ir vispasīvākie. Tātad ieinteresēti visu atstāt, kā ir?