maiju, kas latviešiem nozīmē ne tikai Pasaules kara beigas, bet arī jaunu padomju okupāciju un nacionālo partizānu kara sākumu, bet krieviem ir kļuvis teju par vienīgo notikumu, kas viņus vieno, stabili apliecina, ka šīs attiecības muzejā tik ātri nenoliksi. Šādas tēmas laikam gan tiešām vislabāk aplūkot maijā, kad laiks ir tik skaists, ka pat kari biežāk beidzas nekā sākas.
«Mana drauga dēlam Sašam bija jāsāk iet skolā. Tā bija ebreju ģimene,» ar stāstu iz dzīves tēmu sāka Voika. Stāstu viņai bija stāstījis Latvijas Universitātes profesors Aleksandrs Gavriļins, krievs. «Draugs prasīja padomu, jo gribēja sūtīt dēlu latviešu skolā. Taču es teicu, lai visu labi apsver - dēls mācīsies latviešu skolā, vai skolotājas varēs viņu novaldīt? Protams, nevarēs. Varbūt tāpēc tavu dēlu apsaukās par žīdu. Viņš jutīsies atstumts no klases. Laikam ejot, viņš sāks kaunēties no savas tautības, no vecākiem.»
Tālāk Voika portretēja tipiskus nelatviešu viedokļus. «Es joprojām dzīvoju PSRS, teica kāds krievu žurnālists šopavasar, neatkarīgās Latvijas 5. gadā (te Voika bija neprecīza, runa ir par atjaunoto neatkarību - E. Z.). Padomju Savienība, viņš paskaidroja, ir uzskatu sistēma par pasauli, un tā pastāv cilvēka domāšanā, tāpēc mainījies ir tik maz. Socioloģe Brigita Zepa Zinātņu Akadēmijas Vēstnesī raksta, ka PSRS laikos daudzu Latvijas iedzīvotāju, it īpaši latviešu, vēsturiskā atmiņa glabāja domu par neatkarīgu Latviju. «Tāpēc nav nejaušība, ka 1989. gada maijā un jūnijā vairāk nekā puse latviešu atbalstīja domu, ka Latvijai jākļūst par neatkarīgu valsti. No cittautiešiem līdzīgu viedokli pauda tikai katrs desmitais.»
Bet jau 1991. gada martā 94 procenti latviešu un aptuveni trešā daļa nelatviešu atbalstīja Latvijas valstisko neatkarību. Vēl 1991. gadā uz jautājumu: «Ko jūs saprotat ar vārdu «tēvzeme»?» tikai 29 procenti Latvijas krievu nosauca Latviju, vairāk nekā 40 procentu norādīja uz PSRS vai Krieviju. Pēc trim gadiem veiktā aptauja liecināja, ka gandrīz visi latvieši uzskata Latviju par savu tēvzemi, bet nelatvieši - aptuveni 60 procentu.»
Atzīmējusi faktu, ka latviešu un krievvalodīgie mediji dažādas tēmas atspoguļo dažādi, Voika konstatēja, ka Latvijas krievi nav vienoti. Profesors Gavriļins to skaidroja tā: krieviem kā lielai tautai ģenētiski nav ielikta tieksme uz pašaizsargāšanos. Arī pirmās Latvijas laikā citas nacionālās minoritātes balsoja par savām partijām, bet krievu balsis sadalījās starp dažādām partijām.
Pētot tēmu, Voika pamanīja gan tradicionāli «abižotos», kas teica, ka nekad nelūgs pilsonību, gan to, ka latvieši ir lepnāki par savu tautību. Profesors Gavriļins viņai izteicās, ka daudzi krievi asimilēsies un to, kas saglabās krievu kultūru, nebūs daudz. «Jau tagad skaitļi rāda, ka krieviski runājoši vecāki savus bērnus vēlas sūtīt latviešu bērnudārzos un skolās.» Un beigās secināja: statistikas datus, kuri kopumā liecina par pozitīvām tendencēm, nomāc kuluāru sarunas un izteikumi.
Tagad, kad pagājuši 20 gadi (no kuriem turklāt pēdējos 15 gadus pie varas ir Putins), redzam, ka nākotni paredzēt nav iespējams, - līdzās nenoliedzami pozitīvām tendencēm ir arī pretēji procesi, piemēram, nu jau latvieši raugās uz krievu bērnudārziem, jo vismaz Rīgā latviešu bērnudārzos nez kāpēc trūkst vietu.