Speciāli izveidotais tūristu taku tīkls tūkstošiem kilometru garumā, kas tiek rūpīgi uzturēts kārtībā, liecina par to, ka došanās pastaigās Lielbritānijā ir ļoti iecienīta.
Dienvidrietumu piekrastes taka vien ir vairāk nekā 1000 kilometru gara, pa to ejot var atklāt Kornvolas un Devonas gleznainos ciematus un izbaudīt klinšainos krastus. Ļoti iecienīts ir 306 kilometrus garais ceļš no piekrastes līdz piekrastei, kas šķērso Angliju tās ziemeļos, ved caur ainavisko un kalnaino Ezeru apgabalu un Jorkšīru. Skotijas dabu var izbaudīt, dodoties pa Vesthailendas ceļu, savukārt Velsā izveidota Pembrukšīras piekrastes taka.
Jāatzīmē, ka šo taku malās nomestus papīrus vai citu drazu neredz pat tajos posmos, kur gājēju plūsma ir samērā intensīva. Nekas lieks dabā netiek atstāts, jo soļotājus vieno cieņa pret dabu.
Gandrīz ikvienā darba kolektīvā Lielbritānijā būs kāds, kuru aizrauj pastaigas. Briti arī labprāt piekrīt izrādīt savas zemes skaistumu ārzemniekiem, uzaicinot doties pārgājienos. Došanās pastaigās un pārgājienos ir populārs brīvā laika pavadīšanas veids Lielbritānijā, atzīst Kornvolas Lū ciemata iedzīvotājs Braiens Miltons.
«Iešana kājām neko nemaksā, tas ir labs vingrinājums, kā arī vislabākais veids, lai izbaudītu lauku ainavu vai izpētītu pilsētu,» tā šo vaļasprieku raksturo Braiens. Visbiežāk Braiens dodas 10-14 kilometru pārgājienos Kornvolas rietumos, tam atvēlot 4-5 stundas.
Skotijā dzīvojošais dabas gids Gordons Stronaks pastaigā dodas gandrīz ik dienu, neraugoties uz laika apstākļiem. Parasti viņš noiet 20-30 kilometru. Gordons iecienījis Roba Roja taku, kā arī pārgājienus pa Grifina mežu. Garākais pārgājiens Gordonam līdz šim ir bijis 170 kilometru pa Dienvidrietumu piekrastes taku no Osmingtona līča līdz Tinmutai, ko viņš paveica 31 stundā un 23 minūtēs, ejot gandrīz bez apstājas, arī naktī.
Gordona skatījumā Lielbritānijā cilvēki ir pārliecināti, ka pārgājieni palīdz tikt galā ar modernās dzīves grūtībām. Viņš norāda, ka iešana prasa «godīgu un reālistisku savas izturības un tās robežu novērtēšanu», tāpat «nodrošina gājēju ar iespēju padziļināt izpratni par savām individuālajām spējām» un attīsta tādas rakstura īpašības kā «neatlaidība un attapība».
Pārgājienos izpaužas arī vēlme izpētīt apkārtējo pasauli, bet pētnieka gars ir viena no britu «nācijai raksturīgām pazīmēm», uzskata Gordons un uzsver, ka iešana kājām cilvēkiem palīdz izprast sevi un savas dzīves vērtības, kuras citādi var pazust «šajā reklāmu, sociālo mediju un viedtālruņu nepārtrauktas klātesamības radītajā troksnī». Gordons gan ar nožēlu atzīst, ka Lielbritānijā pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku pastaigu vietā izvēlas apmeklēt fitnesa centru, tomēr daudzi saglabā arī sportisko pastaigu tradīcijas.