Šis gads Kannu festivālā manā pieredzē krietni atšķiras no iepriekšējiem - ir citas prioritātes, dalība gan Latvijas stenda, kas tapis ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras finansiālo un dizainisko atbalstu, norisēs, gan arī dažādu starptautisko organizāciju, kas nosaka Eiropas kino politikas tendences, sapulcēs. Ar dalību Kannu oficiālajās programmas skatēs gan nevaram lepoties - nevienu no Latvijā tapušajām filmām festivāla organizētāji nav atlasījuši, tas pats gan attiecas arī uz Latvijas tuvākajiem kaimiņiem - igauņiem un lietuviešiem -, kuri arīdzan aktīvi piedalās Kannu festivāla paralēlajā, no publikas acīm parasti daudz noslēgtākajā biznesa dzīvē. Sadarbības partneru meklējumi, filmu piedāvājumi potenciālajiem pircējiem, izrādītājiem un festivālu organizētājiem, arī Latvijas kā ārzemju filmēšanas grupām pievilcīgas valsts reklamēšana, pateicoties nodokļu atlaižu shēmām gan pilsētas (Rīgas Filmu fonds), gan valsts līmenī (Nacionālā kino centra koordinētā atbalsta shēma), kas nodrošina attiecīgi 20% un 25% procentu «atlaides» no tām summām, ko ārzemju grupas iztērē, filmējot Latvijā un attiecīgi sildot valsts ekonomiku, - šis ir Latvijas piedāvājuma spektrs Kannās. Jā, vienā seansā Kannu kinotirgū tika izrādīta arī Latvijas režisora Aika Karapetjana teju bezbudžeta režīmā veidotā šausmu filma MOŽ (Man in the Orange Jacket).
Biogrāfisks akcents
Savukārt Kannu 18 filmu konkursa programma dzīvo savu piesātināto dzīvi ar preses skatēm, preses konferencēm un tradicionālajiem, ļoti striktajiem sarkanā paklāja rituāliem vakaros - oficiāla dalība tajos ir katra režisora karjeras brieduma un starptautiskās nozīmības apliecinājums. Šogad Kannu festivāls nav bijis augstprātīgs pret nereti ļoti kritiski vērtēto biogrāfisko filmu žanru - franču režisora Olivjē Dāna filma Grace of Monaco, kas ar nosaukumu Monako princese Latvijā būs skatāma jau nedēļas nogalē, piešķīra festivāla atklāšanai nepieciešamo spozmi (Nikola Kidmena, Dior un Cartier), taču jau saņēmusi iznīcinošas recenzijas. Daudz pielaidīgāki un apmierinātāki kritiķi noteikti ir ar cita franču režisora Bertrāna Bonello filmu Senlorāns/Saint Laurent - jau otro biogrāfisko filmu, kas teju viena gada ietvaros ir tapusi Francijā. (Kaut kas ļoti līdzīgs notika arī ar Šaneli - par šo Francijas modes leģendu arīdzan ļoti īsā laika posmā tapa divas franču filmas). Filma Senlorāns, kas tika atzīta par Kannu festivāla konkursa cienīgu, ir daudz dramatiskāka, arī aptvertā laika ziņā iespaidīgāka Senlorāna mūža versija nekā tā, kas Rīgā joprojām skatāma kinoteātrī Splendid Palace. Režisors lielos vilcienos pieturas pie biogrāfiskās hronoloģijas, aptverdams gan Senlorāna jaunības gadus, gan viņa mūža beigu posmu, kuru Senlorāns pamatā pavadīja cēlā vientulībā, par savu galveno sirsnības un mīlestības objektu izvēloties franču buldogu, vārdā Mužiks. Jāpiebilst, ka Senlorānu vecumā spēlē savulaik grēcīgais itāļu kino skaistulis, dižā Lukīno Viskonti filmu zvaigzne Helmūts Bergers - šobrīd uz ekrāna faktiski neatpazīstams. Laiku pa laikam filmas plūdums izlaužas no hronoloģijas rituma, piedāvājot metaforas un arī visai didaktiskās montāžas frāzēs formulētas līdzības par laika dramatismu un modes dizainera Īva Senlorāna iekšējo dēmonu orģijām. Nenoliedzami Senlorāns ir viena no komerciālākajām līdz šim parādītajām konkursa programmas filmām, kas noteikti nonāks arī Latvijā.
Rukšķošais Tērners
Pasaules prese teju vienbalsīgi sajūsminās par vēl vienu biogrāfisku filmu konkursa programmā - tā ir britu klasiķa Maika Lī filma Misters Tērners. Īsumā atgādināšu, ka Maiks Lī ir viens no starptautiski pazīstamākajiem mūsdienu britu kino autoriem, jā, dzīvais klasiķis, kura slava aizsākās Kannu kinofestivālā jau XX gs. 90. gados, kad Lī pārsteidza ar ārkārtīgi smalkām, psiholoģiski reālistiskām, improvizācijas vieglumā balstītām mūsdienu drāmām, piemēram, Secrets and Lies/Noslēpumi un meli (1996) u. c. Viņa jaunā filma Misters Tērners, kas sacenšas Kannu festivāla konkursā, ir atšķirīgs darbs - vizuāli izsmalcināta biogrāfiskā drāma, kas veltīta britu glezniecības klasiķim Viljamam Tērneram (1775-1851). Tā piedāvā gan perfektu Tērnera gleznu - pamatā ainavu - gaismu un sajūtu vizualizāciju un iemiesojumu filmas faktūrā, gan arī šķietami ļoti riskantu Tērnera rakstura studiju. Pasaulslaveno gleznotāju bez īpašiem kompleksiem un pietātes ar ļoti sulīgiem triepieniem spēlē viens no Maika Lī visiemīļotākajiem aktieriem - Timotijs Spols, kurš atļaujas savu varoni portretēt gan kā ellišķīgi talantīgu, gan arī reālajā dzīvē ļoti smagu, pat neciešamu tipu - neiecietīgu pret saviem tuvākajiem, sievietes ekspluatējošu dīvaini, kurš savas emocijas atļaujas izteikt arī sēcot un rukšķot.
Gada nogalē Rīga kļūs par Eiropas kino galvaspilsētu - decembrī Rīgā notiks Eiropas Kinoakadēmijas ceremonija, pirms tam jaundibinātais Rīgas Filmu festivāls, kurš iepazīstinās ar labākajām gada laikā tapušajām Eiropas filmām. Misters Tērners noteikti būs starp tām.