Īstā laikā, īstā vietā
Jaunciemā pie mājas ar vecu romantisku dārzu viss ir kluss kā izmiris. Pamanot atbraucējus, pa celiņu lēnā nosvērtā gaitā nāk liela auguma suns - īsts lempis ar vērīgām acīm. Viņš nerej, pat it kā draudzīgi luncina astes stumbenīti, bet mums nav ne mazākās vēlēšanās vērt vaļā vārtiņus. Un tad jau nāk Vita Jaunzeme, noglāsta sunim galvu un saka - Šah, savējie atbraukuši! Sunim strauji mainās sejas izteiksme, viņš kā bērns priecājas par ciemiņiem, bet, kad Vita ieiet mājā, es Šaha lielo galvu noglāstīt necenšos, kaut acis šim kļuvušas ļoti mīlīgas. Kad uz mājas lieveņa iznāk baltā Vidusāzijas aitu sune Boņa, Šaham zūd interese par mums. Viņa prieks par draudzenes parādīšanos dārzā ir tik neviltots, it kā viņiem aiz muguras būtu gara kopdzīve. Patiesībā abi suņi viens otru pazīst tikai četras dienas. Vita spriež: «Šahs pie mums atnāca īstajā laikā un īstajā vietā!»
Kad pirms pieciem gadiem Vita apmetās uz dzīvi Jaunciemā, īsti droša viņa šeit nejutās: «Man vajadzēja sargu, un - ko gribēju, to dabūju! Iegādājos četrus mēnešus vecu Vidusāzijas aitu suņa kucēnu Boņu, kā izrādījās - ļoti greizsirdīgu būtni! Boņa mani sargāja tā, ka neviens nedrīkstēja tuvoties! Vedu viņu uz apmācībām, un tagad man ir paklausīgs un mierīgs suns. Uz ielas Boņa draudzējas ar visiem suņiem, bet dārzā nelaiž nevienu! Es jau sen būtu paņēmusi otru suni, bet Boņas dēļ to nedrīkstēju darīt.»
Vita par sevi smej - sak`, raksti, ka esmu pustraka dzīvnieku glābēja. Pateicoties viņas pašaizliedzībai, no nāves izglābta gan sašauta pīle un kaija ar lauztu spārnu, gan daudziem jau labi zināmais dzīvnieku glābēju plašais «sortiments» - neskaitāmi suņi, kaķi, vārnas, baloži, eži, krupji. Mājas pažobeles šeit pilnas ar putnu ligzdām, krūmos labi jūtas pa zalktim un glodenei, visiem te īsta paradīze, bet pret sugasbrāļiem savā teritorijā Boņa ir nežēlīga. Es to zināju, tāpēc pārsteidza Vitas ieraksts portālā Facebook - «šodien adoptēju vienu traki vāju un nelaimīgu suni. Nezinu, ar ko tas viss beigsies, Saules radiācija laikam pilnīgi aizmiglojusi man prātu, bet sajūta ir laba. Ja no rīta mana kuce nebūs to suni apēdusi, tad varēšu sevi apsveikt ar viena likteņa pabērna dzīves uzlabošanu. Karma mana, spīguļo, spīguļo».
Sagaidīja atpestīšanu
Vita nebrīnās, ka ieraudzījusi Šaha bildi portālā - tā bijusi viņai adresēta informācija no Kosmosa: «Uzreiz sapratu - man jāatrod mājas šim sunim! Aizbraukšu paskatīties, iepazīties. Sazinājos ar cilvēku, kas Šahu pieskatīja. Izrādās, viņu kā kucēnu iegādājusies sieviete, kurai nav bijusi nekāda jēga par šo šķirni. Turējusi suni vienistabas dzīvoklī. Kad vairs nav zinājusi, ko ar tādu milzeni darīt, aizvedusi pie kinoloģes, lūgusi dot pagaidu mājas, kamēr pati atradīšot lielāku dzīvokli, solījusies maksāt par uzturu, bet - kā gājusi, tā aizgājusi. Kinoloģei pašai vairāki suņi, viņa aizvedusi Šahu uz kādu rūpnīcas teritoriju Maskavas forštatē. Tur es viņu ieraudzīju īsā ķēdē, blakus ar netīrumiem pieaugusi ūdens bļoda. Šahs bija baisā izskatā - kauli un āda, gulēja savos mēslos, netīrs, nervozs. Mašīnā suns iekāpa, kā atpestīšanu sagaidījis.»
Veterinārajā klīnikā Kavets nelaimīgo attārpoja, atblusoja, frizētavā izmazgāja lēkšķēs salipušo kažoku. Nosvēra - viņa vecumam paredzēto 60 kg vietā Šahs svēra tikai 34 kg! Ārsti arī konstatēja, ka viņam ir tikai viens sēklinieks. Varbūt tāpēc no suņa atteicās tā sieviete - vaislai Šahs neder!
Audzē miesu uz kauliem
Boņai neredzot, Vita atveda Šahu mājās, paēdināja viņu, iespundēja šķūnītī un aizsteidzās uz darbu - vēlāk domās, ko darīt tālāk.
Tajā vakarā izlasīju Vitas nākamo ierakstu portālā Facebook - «Šahs iedzīvojās it kā nejauši! Atstāju puiku iespundētu šķūnītī, bet Boņka palika ārā. Atbraucu no darba, un man sirds izlēca pa muti laukā - abi sēž pagalma vidū! Iztaustīju Šahu, domāju, būs līdz asinīm sakosts, bet nekā - viss pilnīgā kārtībā, galva nebija norauta!».
Izlasot ziņu, zvanīju Vitai, pieteicos ciemos, un nu esmu aci pret aci ar diviem lieliem un nopietniem suņiem. Šahs četrās dienās ir neticami atkopies. Viņam neesot nekādu dokumentu, un iespējams, ka suns ir nedaudz jauktenītis, kaut gan aste un ausis nogrieztas kā vidusāzietim. Vita cenšas sunim «uzaudzēt miesu uz kauliem», baro viņu ar gaļu, pastētēm, vitamīniem, masē muskuļus. Savu dara arī abu suņu starpā plaukstošās jūtas - Boņa pēkšņi kļuvusi sievišķīgi koķeta, abi meņģējas zālienā ar artistiskiem izklupieniem un pietupieniem, sānu berzēšanu un draudzīgiem maigiem ieķērieniem kažokos. Vita ar humoru saka, ka suņi sadziedājušies: «Kad abi velk duetā, te skan īsta Ofenbaha Barkarola manu vidusāziešu izpildījumā!»
Taču hierarhija tiek ievērota. Neskatoties uz maigajām jūtām, Boņa uzreiz lika Šaham saprast, ka visam savs laiks un sava vieta. Skaisto suņu būdu Boņa ar jauno draugu dalīt negrasās, tāpēc Vita jau noskatījusi Šaham individuālus apartamentus. Viņa arī ielāgojusi, ka abi suņi nekad neēdīs no vienas bļodas un ūdeni kopā nedzers. Šahs tiek barots atsevišķi, un ēd viņš nepārtraukti, droši vien vēl baidās, ka bļoda atkal var palikt tukša uz ilgu laiku. Divus gadus vecais suns respektē Boņu, kurai piecu gadu vecumā uzkrāta liela dzīves pieredze. Tomēr Boņa nekad nemetas ar Šahu kauties - ja viņai kas nepatīk, pabrīdina draugu ar klusu uzrūcienu. Šahs saprot un piekāpjas.
Toties garajās pastaigās abi ir apskaužami Vitas miesassargi: «Suņu draudzību var iegūt, tikai kopīgi staigājot. Ceļos sešos no rīta, un visi trīs ejam uz mežu. Boņka šad tad apmet līkumu pa apkārtni, bet Šahs neatiet no manis ne soli. Ap pusnakti braucam uz Garciemu, tur abi skrien jūrā, spēlējas smiltīs, un, kad ierodamies mājās, viņi noguruši pat ēst neprasa.»
Atvadoties Vita saka: «Tik labs un pateicīgs suns kā Šahs man nekad nav bijis. Mēs esam laimīgi.»