Jautājums ir par pensiju indeksēšanu atbilstoši pašlaik spēkā esošajam likumam par valsts pensijām. Likums ir noteicis, ka pensiju indeksācija notiek, ja šis indekss ir lielāks par vienu. Pašlaik mūsu inflācijas koeficients ir 0,2. Manuprāt, lai veiktu indeksāciju 2013. gada oktobrī, ir nepieciešami grozījumi likumā par valsts pensijām. Un te vajadzētu skaidri saprast, ko tad mēs darām. Pašreiz kārtis ir Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas rokās. Jo ir vairāk nekā 100 tūkstoši parakstu, kur pensionāri prasa indeksēt pensiju par visu periodu, sākot no 2009. gada līdz 2013. gadam ieskaitot. Ja nemaldos, viņi ir aprēķinājuši vairāk nekā septiņus procentus. Tā pēc taisnības ir ļoti liela nauda. Un tāpēc arī es esmu uzaicināta šodien uz tikšanos pie Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas. Cik esmu informēta, šo tikšanos viņa arī pati vadīs. Tur pārstāvēta būs Labklājības ministrija, es pārstāvēšu Saeimas Darba un sociālo lietu komisiju. Un klāt būs arī pārstāvji no Latvijas Pensionāru federācijas. Acīmredzot es varu saprast, ka Āboltiņas kundze mēģinās izdomāt mehānismu, kā mēs rīkojamies. Un mehānismu nav nemaz tik daudz - Saeima pati var izstrādāt grozījumus likumā par valsts pensijām un var ar Saeimas lēmumu Ministru kabinetam dot uzdevumu izstrādāt grozījumus pensiju likumā.
Kas jūsu skatījumā ir nepieciešams šajos grozījumos par valsts pensijām?
Šajos konkrētajos grozījumos ir nepieciešams vienoties un pavisam precīzi noteikt, par kādām summām ir runa, par kādu procentu, indeksējot pensijas, ir runa. Un te mēs saprotam ne tikai valsts vecuma pensiju indeksāciju, bet arī invaliditātes pensiju un apgādnieku zaudējuma pensiju indeksāciju. Domāju, ka pensionāru prasības ir vērā ņemamas un loģiskas. Teiksim, cilvēks saņem 150 latu pensiju 2009. gadā. Un 2013. gadā to pašu. Tad ir jārunā par pirktspēju. Jo tik straujā uzrāvienā gan komunālie maksājumi, gan maksājumi par apkuri sen nav auguši. Un mums vēl jāzina, kas notiks ar elektrību, ar gāzi. Cilvēki viscaur uzsver, ka viņiem pirktspēja ir ļoti samazinājusies. Tas nozīmē, ka ar to pašu naudiņu, ko saņēma pirms četriem gadiem, izdzīvot ir palicis daudz grūtāk.
Labklājības ministre Ilze Viņķele viscaur runā par problēmām ar sociālo budžetu, savukārt Latvijas Pensionāru federācijas vadītājs Andris Siliņš saka, ka valsts piecos gados ir palikusi parādā sociālajam budžetam, iespējams, kopā pat divus miljardus latu. Ko jūs par to sakāt?
Es nevarētu teikt, ka gluži tik lielu summu. Bet ieskaitot arī 2013. gadu, valsts sociālās apdrošināšanas budžets sedz tādas izmaksas, kuras jau sen vajadzēja pārņemt valsts pamatbudžetam. Te arī veidojas. 2010. gads -piemaksa pie pensijām par darba stāžu, ko vajadzēja veikt no pamatbudžeta, 145 miljoni latu. 2011. gads - arī ap 140 miljoniem. 2012. gads - arī vismaz 130 miljonu. 2013. gads - arī ne mazāk nekā 130 miljonu. Skaitiet kopā.
Valsts šo naudu aizņēmās vai paņēma?
Valsts, nepārņemot šo funkciju uz pamatbudžetu, atļaujas tērēt sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Ja jūs pati būtu finanšu ministrs, vai arī tad saskatītu iespējas indeksēt pensijas?
Redzētu gan. Tūlīt pieprasītu atzinumus no visām piekritīgajām ministrijām. Labklājības ministrijai pieprasītu, kāds ir sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājums. Valsts kasei, kāds ir sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājums. Ja pareizi ir tie skaitļi, par kuriem runā Latvijas Pensionāru federācija, attiecība ir nesamērojama. Ja Labklājības ministrija runā, ka uzkrājums ir vairāk nekā 200 miljonu, tad Pensionāru federācija apgalvo, ka viņiem ir dokuments, ka kopējais sociālo apdrošināšanas maksājumu uzkrājums ir vairāk nekā 500 miljoni latu. Noskaidrotu situāciju, jo sociālās apdrošināšanas iemaksas kasējas ar plus zīmi.
Kur pašlaik atrodas pensiju otrā līmeņa nauda?
Latvijā ir deviņi pensiju otrā līmeņa pārvaldītāji. Nu jau tā summa, kas ir ieguldīta otrajā pensiju līmenī, tuvojas 900 miljoniem latu. Un ir pilnīgi skaidrs arī, kāda ir peļņa. Savulaik valsts fondēto pensiju likumā arī Valsts kasei bija dota iespēja strādāt ar pensiju otro līmeni. Bet, ja nemaldos, jau 8. Saeimas laikā šī iespēja tika pārtraukta.
Vai šie otrajā pensiju līmenī bankās uzkrātie 900 miljoni atrodas Latvijā vai izvietoti ārpus mūsu valsts?
Gan Latvijā, gan ārpus tās. Latvijā atrodas 47% valsts fondēto pensiju līdzekļu, bet lielākā daļa līdzekļu - 53% - ir izvietoti ārvalstīs. Teiksim, visvairāk Luksemburgā - 18%, Īrijā - 8%, Lietuvā un Francijā - pa 5%. Latvijas valsts fondēto pensiju ieguldījumi ir izvietoti arī Vācijā, citās valstīs un pat Krievijā. Šeit interesantas lietas notiek.
Kādas, jūsuprāt, pašlaik ir politiskās iespējas panākt pensiju indeksāciju?
Redziet, ja koalīcijas partijas uz to būtu gatavas, tad to izdarīt, protams, var. Tikai, ja mēs neizdarām nekādus grozījumus likumā par valsts pensijām un tur paliek koeficients viens, un mēs apsolām, ka uz oktobri indeksācija būs, neilgi pirms oktobra var atklāties, ka indeksācijas īstenošana neatbilst likumam. Pie tādas mānīšanās katrā ziņā es negribētu piedalīties. Es ļoti ceru, ka Solvita Āboltiņa vienosies ar pensionāru organizācijām, ko var izdarīt un kā to var izdarīt. Man tāpat nepatīk, ka ir sākušās runas par to, kuras pensijas tad indeksēs. Tāpat ir grūti pateikt, kuras tad ir tās mazās pensijas un kuras vairs nav tik mazas. Siliņa kungs saka, tās, kas zem iztikas minimuma. Bet, redziet, valdība iztikas minimumu nav apstiprinājusi kopš Godmaņa laika, kopš Godmaņa pirmās valdības. Tas ir tikai rēķināts, bet ne apstiprināts. Taču, ja indeksēs pensijas, teiksim, līdz 180 latiem, tāpat tas nebūs taisnīgi. Jo ko darīs tie, kam ir 181 vai 182 lati? Tāpēc es domāju, ka te ir jāatrod taisnīgs risinājums. Es ļoti gribētu, lai arī jauni cilvēki sāktu domāt par to, kas notiks ar viņu pensiju. Lai painteresējas, vai darba devējs ir samaksājis par viņiem nodokļus. Katrā gadījumā tās ir ļoti smagas problēmas. Lai cilvēki atceras, ka politiskie spēki, kas pašlaik ir pie varas, solīja, ka darbaspēka nodokļi strauji mazināsies. Kur tas ir? Tāpēc katrā ziņā nevienam nav tiesību pārmest - un es arī to nevarētu atļauties nevienam teikt -, ka jūs, lūk, saņemat kaut ko aploksnē. Jāizdzīvo jau ir šodien. Un ģimenēm, kuras audzina bērnus, ir ļoti grūti.