Pasauli satricinājusi Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova nogalināšana. Kremļa tuvumā, dienā, kas Putina izsludināta par speciālo operāciju struktūru svētkiem un kad aprit tieši gads, kopš militāristi sāka varas pārņemšanu Krimā. Nav pārsteigums, ka rietumnieciski noskaņotie notikušajā vaino Krievijā pie varas esošos, bet tie savukārt pārdrošo slepkavību sauc par provokāciju, kuras mērķis ir raisīt nekārtības valsts iekšienē; redzēti arī mēģinājumi visu pārvērst farsā.
Būtiskākais jautājums: vai un kādā veidā šis traģiskais notikums mainīs Krievijas līdzšinējo politiku?
Brīvdienās jau izskanējis milzum daudz spekulāciju par Ņemcova slepkavības vēsturisko nozīmi, atsaucot atmiņā gan Kirova nonāvēšanu, ar ko savulaik iesākās represiju periods, gan PSRS sabrukumu, kam cēlonis tika meklēts rietumvalstu attieksmē, nevis procesos pašā komunistu lielvalstī.
Šajā kontekstā būtiski nošķirt Krievijas ekonomikas pašreizējo vājumu no politiskās varas spējas kontrolēt procesus. Un darīt to pietiekami distancēti, neietekmējoties no personiskajām emocijām, citādi tā bilde uzreiz veidojas greiza.
Ekonomiski Krievija ir ļoti smagā situācijā - ir sen nepiedzīvoti zema naftas cena, pārtrauktas pārtikas produktu un citas stratēģiski svarīgas piegādes no rietumvalstīm, valsti pamet kapitāls, rubļa kurss iekritis dubļos, turpat arī kredītreitingi, un tā skaitīt varētu vēl un vēl.
Tajā pašā laikā masveida nemieri valsts iekšienē nav vērojami. Cilvēku vairākums pieradis pie nabadzības. Jebkuri protesti un jebkuras opozīcijas aktivitātes ir varas kontrolētas, to izpausmes - nelielas, salīdzinot ar valsts mērogu. Kopējais sabiedrības noskaņojums propagandas ietekmē ir naida pilns nevis pret pašu vadoņiem, bet gluži kā padomju laikos - valsti apdraudošiem Rietumu kapitālistiem. Vara nemitīgi stiprina drošības spēkus un armiju, tā mazinot pašas apdraudējuma riskus. Uz tā fona Ņemcova slepkavība, protams, daudzos raisa sašutuma vilni, taču vienlaikus iedzen arī bailes - tā tiek uztverta kā nepārprotams signāls: tas pats var notikt ar jebkuru, kurš ies viņa pēdās.
Līdz ar to, lai cik asa būtu rietumvalstu līderu retorika un mūsu reakcija sociālajos tīklos, vēsu prātu raugoties, jāsecina, ka ne jau šis notikums būs tas, kurš kaut ko mainīs Krievijas politikā. Tāpat kā iepriekš piedzīvotie opozicionāru nāves gadījumi. Ja arī būs kādas pārmaiņas nākotnē, to cēlonis meklējams varas elites vēlmē valsti stūrēt kādā citā virzienā. Proti, pārmaiņas var būt iekšēju, nevis ārēju faktoru ietekmē. Vismaz Krievijā.