Latvijā novērojams nelāgs paradums politizēt makroekonomiskos rādītājus. Ja kāds tos komentē atzinīgi, viņš tiek pieskaitīts pie valdības koalīcijas atbalstītājiem, savukārt kritiskas piezīmes koalīcijas pārstāvji uztver kā kārtējo «negatīvismu».
Šāda piespiedu likšana rāmīšos ir aplama kaut vai tāpēc, ka politiskās varas ietekme uz ekonomiku - vai nu ar pozitīvu, vai negatīvu ievirzi - bieži tiek pārspīlēta. Jebkurā gadījumā noderīgāk būtu, ja jautājumus par šiem rādītājiem uztvertu nevis kā jautātāja politisko simpātiju izpausmi, bet vēlmi labāk saprast situāciju.
Piemēram, ziņa, ka IKP Latvijā šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar otro, pieaudzis par 1,2%, savukārt gada pieauguma temps joprojām ir mazliet virs 4%, neapšaubāmi ir laba. Ja ņem vērā bedres, no kuras kārpāmies ārā, dziļumu, varbūt nav īsti korekti nepārtraukti piesaukt, ka Latvija ir ātrāk augošā ekonomika ES, kā to dara varu pārstāvošie. Tomēr nav arī konstruktīvi no šādiem rādītājiem atgaiņāties kā «realitāti neatspoguļojošiem», jo tāpat viss ir slikti. Tāpēc piedāvājums jautājumu formulēt citādi: cik noturīgi ir faktori, kas ir šo rezultātu pamatā?
Noprotams, pozitīvs iespaids uz «IKP ciparu» ir mazumtirdzniecības pieaugumam. Labi. Bet kas ir šī pieprasījuma pamatā - lielāki ienākumi dažās sabiedrības grupās? Vēlme veikt kādus lielākus pirkumus pirms eiro ieviešanas (bažas par cenu kāpumu, ar valūtas maiņu saistītām neērtībām)? Ja tiešām kādām grupām ir parādījusies vēlme un iespēja tērēt vairāk, vai šāda patērētāju uzvedība saglabāsies, ja lielāka (salīdzinot ar šo gadu) inflācija, papildu neizbēgamie tēriņi, piemēram elektroenerģijas cena, nākamgad samazinās brīvāk tērējamās naudas apjomu?
Turpina palielināties apstrādes izlaide (par 2,4% ceturksnī un 1,7% gadā). Labi, it sevišķi, ja ņem vērā nedienas ar Liepājas metalurgu. Tomēr atkal būtu lietderīgi saprast cēloņus, jo jau pierastā atbilde «eksports!» kaut ko pasaka par pašreizējo situāciju, bet ne par vidēja termiņa nākotni. Pieņemsim, ka mums ir uzņēmums X, kas eksportē. Izlaides pieaugumu var dot tas, ka uzņēmums ir pieņēmis darbā papildu cilvēkus, kuri attiecīgi rada lielāku apjomu. Un ir variants, ka uzņēmums lielāku apjomu nodrošinājis ar modernākām tehnoloģijām, strādājošo skaitu nepalielinot. Nav ne vainas arī pirmajai versijai, tomēr tā saturiski atšķiras no otrās, turklāt pirmajai ir zemūdens akmeņi. Proti, ja pieauguma pamatā nav efektivitātes kāpuma, uzņēmuma veiksme kļūst vieglāk ievainojama - darbiniekiem no viņu viedokļa ir leģitīmas lielāka atalgojuma prasības, kurām piekāpjoties uzņēmējs palielina savas izmaksas ar visām no tā izrietošām sekām.
Šiem jautājumiem ir visai attālināts sakars ar konkrētu politiķu vai partiju vērtējumu, tomēr tie ir noderīgi, lai pragmatiski vērtētu Latvijas ekonomiku.