Iebildumus neņēma vērā
Sociālantropoloģijas studente Margarita Miķelsone caur Humana People to People šo vasaru pavadīja projektā Zambijā, pirms tam izejot apmācības Dānijā. Viņai bija divi mērķi - strādāt kā brīvprātīgajai un neoficiāli arī veikt pētījumu par to, kā šādi attīstības projekti atbilst afrikāņu īstajām vajadzībām.
Margarita atklāj - neklājās viegli, taču iegūtā dzīves pieredze ir neatsverama. Grūtākais bijis Dānijas posms - gan organizācijas negatīvā imidža dēļ dāņu sabiedrībā, gan, viņasprāt, vājās Humana People to People darbinieku sagatavotības dēļ. «Netika ņemts vērā apmācību dažādo dalībnieku potenciāls un zināšanas. Lai kontrolētu šo daudzkrāsaino sabiedrību, tika piemēroti pat autoritāri paņēmieni. Tavu viedokli vai ieteikumus ļoti reti ņēma vērā, īpaši, ja tie nesakrita ar organizācijas plāniem,» Margarita stāsta. «Vēlējāmies arī, lai mums iemāca ko vairāk par Āfriku un paša attīstības koncepta pretrunīgumu, bet mūsu iebildumiem par zemo mācību kvalitāti nekas nesekoja. Tikām gatavoti kā «līderi», kuriem būs jāmāca vietējie iedzīvotāji, kā jāattīstās.»
Par to, ka šāda pieeja īsti nestrādā un ka attīstības projekti trešās pasaules valstīs bieži notiek, nerēķinoties ar vietējo kultūru un realitāti, Margarita pārliecinājās Zambijā. «Vietējiem vajadzēja, piemēram, ūdens pumpi dārzam, bet to nevarēja dabūt, jo tas programmā nebija paredzēts. Mēģinājām ietekmēt projekta vadības viedokli, bet arī tai bija jāpieturas pie programmas standartiem.» Margarita teic, ka brīžiem jutusies lieka, jo projektā nav bijis skaidras vīzijas par brīvprātīgo lomu.
Var atrast ko labāku
Programma paredz, ka līdzekļus, lai uzturētos Āfrikā, topošie brīvprātīgie sapelna paši Dānijas posma laikā organizācijas ietvaros, taču Margaritu pārsteidzis, ka tas kļuvis par centrālo asi. «Naudas pelnīšana stāvēja pāri visam, brīvu dienu nebija. Bieži bija jāpakļaujas absurdām pavēlēm kā griestu krāsošana tekošam jumtam bez iespējām pavaicāt, kāpēc. Jo atbilde bija - ja kas nepatīk, brauc mājās,» Margarita stāsta un atceras, ka nācies arī nelegāli stāvēt uz ielas ar ziedojumu krājkasīti rokās.
Viņa manījusi, ka programmas negācijas vieglāk pār galvu laiduši gados jaunāki dalībnieki, kam viedoklis par visu vēl tikai veidojas. «Es uzskatu, ka ir iespējams atrast labāku organizāciju, kurā iegūt savu brīvprātīgā un dzīves pieredzi. Un es joprojām ticu, ka ir iespējams palīdzēt attīstīties trešās pasaules valstīm, tikai tas jādara daudz pārdomātāk un profesionālāk.» Margarita iesaka izvērtēt, vai esi gatavs atsacīties no savām vērtībām par labu ceļojumam uz Āfriku un vai tas tiešām būs labākais veids, kā padarīt pasauli labāku. «Viennozīmīgi tā būs liela dzīves pieredze, bet vai tā cilvēku garā stiprinās vai nokaus, tas jau atkarīgs no katra paša. Varbūt jauniešiem tomēr sākt ar brīvprātīgo darbu Eiropā, kur tas arī ir par brīvu...»
Visi secina pēc sevis
Pretēja pieredze saistībā ar Humana People to People ir Aivai Veinbergai, kas caur šo organizāciju savulaik pa pasauli «vandījusies» četrus gadus - pabijusi Dānijā, Indijā, Mozambikā. «Nevaru atbildēt par organizācijas lielo līderu darbībām, taču neko sliktu uz savas ādas neesmu izjutusi. Man ir tikai brīnišķīgas atmiņas,» Aiva saka. Viņasprāt, brīvprātīgie, tāpat kā jebkurš cilvēks, pēc savas pieredzes mēdz izdarīt secinājumus par visu organizāciju, lai gan tas, kāda šī pieredze būs, atkarīgs no katra atsevišķā projekta, tajā iesaistītajiem cilvēkiem un paša brīvprātīgā. Attīstības projektos nereti sanākot darīšana ar korupciju, jo tā trešās pasaules valstīs ir ikdiena, un, ja ar to sapinas viens, tas met ēnu uz visiem.
Mozambikā Aiva piedzīvojusi, ka viena projekta dalībnieku viedokļi var ļoti atšķirties. Viņai viss licies kārtībā, bet projektā nokļuvuši arī divi lietuvieši, kam turp varbūt nemaz nevajadzēja doties. «Viņi nebija gatavi. Svešā vidē tu vari apjukt, bet jautājums - kā tiksi galā, mobilizēsies. Viņi ierāvās sevī, pārtrauca veikt uzticētos darbus, bija komunikācijas problēmas, un viņus aizsūtīja mājās. Rezultātā viņi uzrakstīja rakstu tvindalert.com (portāls par negācijām, kas saistās ar Humana People to People - D. K.),» Aiva stāsta.
Trūkst skaidrošanas
Tiem, kas šaubās par šo organizāciju, Aiva iesaka pirms izlemšanas aizbraukt uz nedēļas nogali uz Dāniju, lai apskatītos, kā viss notiek. «Viņiem brīvprātīgo sagatavošanā bijušas gan kļūdas, gan labas lietas. Nu, šķiet, ir centieni kļūmes labot. Tiesa, ne vienmēr, jo te atkal ir cilvēciskais faktors,» Aiva saka.
Humana People to People Latvijas organizācijā, kurai šī saikne gan ir formāla, jo tā īsteno tikai lokālus attīstības izglītības projektus, bet neorganizē brīvprātīgos uz ārzemēm, Dienai apliecina, ka ir nācies uzklausīt cilvēku bažas par jumtorganizācijas reputāciju. «Grūti komentēt, taču, manuprāt, lielās problēmas ir pagātne. Līdzīgi skandāli gadījušies arī citiem, taču Humana People to People varbūt nav piestrādājusi pie skaidrošanas, kā tas tiek risināts,» saka projektu koordinatore Rūta Kronberga un iesaka «zvanīt mums» - tā varēs sazināties ar tiem, kas Āfrikā caur Humana People to People jau pabijuši. Viņa pieļauj, ka daudziem, iespējams, ir grūti pieņemt, ka izmaksas pusgadam Āfrikā netiek segtas, bet jānopelna pašam, taču stāsta, ka kopš nesena laika Dānijas organizācijā to var darīt nevis brīvprātīgā, bet algota darbinieka statusā - lai mazinātu pārpratumus.