«Mīļo kundz,» tā iesāka, «Kristiānija ir no tām, kas prot burt, bet massam viņa patīk, un ar to ir gana.» Jā, šī bija ziņa, kas pārāk liela svarā, lai es to tūlīt varētu saprast, tāpēc lūdzu viņai, lai paskaidro.
Pēc Stellas vārdiem, nēģeru garu pielūgsmes veids paredz pieturēt daudz raibu un dīvainu priekšmetu, kas tiek izmantoti apriebšanā: kaķa ausis, dažādu dzīvnieku kājas, cilvēka mati, zivs asakas, utt., katrs piedod ko vitāli svarīgu maģijas mākslas brīžiem. Vietējās burvju mākslas piepratējs spēj gan iegrūst cilvēku tā ienaidnieku rokās, gan izraut no tām. Zinātājam šai mākslā ir liela ietekme pārējo melno vidū, un burvis šeit jo plaši tirgo zāles un amuletus, līdz ar ko pārējo apkārtnes melno vidū tiek iegūts nesasniedzami augsts statuss. Kā liekas, Kristiānijai ir sava roka šajā amuletu un uzlievju pārdošanā, kas jaušami spēja izskaidrot manu pārējo vergu nevēlēšanos iet pret šīs sievietes gribu, bet noteikti neļāva izprast Brauna kunga vēlmi sēsties ar to pie kopīga galda.
Atstājot pieklājību citai reizei, izšķīros iedziļināties šai lietā vēl tālāk. Pavaicāju, vai melnā Kristiānija vispār ir verdzene un manas ģimenes īpašums. «Jā, mīļo kundz. Viņa ir jūsu kalps.» Bet kāda ir viņas vieta šai plantācijā? «Kundzīt, viņa ir mājā, un viss. Tā jau pašai tai neko cita labuma nav.»
Man sāka pietrūkt pacietības. Pajautāju, vai viņa ir kas īpašs Brauna kungam, bet Stellai šķita trūkstam jebkādas nojausmas par to, ko es centos likt saprast. Darīju viņai zināmu, ka esmu bijusi pietiekami vērīga, lai apjaustu, ka baltajiem vīriešiem nav nekas netipisks pieturēt tā sauktās saimniecības vadītājas. Šīs tumši tonētās aizbilstamās savu statusu ceļ, laizdamās guļus. Stella uz to atbildēja ar protesta vētru, aizstāvēdama... gan nezinu, ko. Šīs attiecības viņa tiesāja ar tādu spēku, ka man bija jāatceras teiciens, ka «dāma jau nu pārmēru iebilst».
Man nelikās, ka maldos attiecībā uz melnādaino sieviešu sazvērestību pret baltajām, bet zināju, ka to izrādīsies pagrūti kādam pierādīt. Tālab biju uzskatījusi par labāku atklāt Stellai, ka šādas mīlas lietas man nav nekas nezināms, cerot, ka tā saprastu, ka, runādama atklāti, tā mani nevarēs sarūgtināt.
Cik noprotams, šādas attiecības veidojušās tāpēc, ka ir tikai samērā neliels skaits mūsu laulāto, kas gatavas doties šai tropu ceļojumā, un tās, kas tomēr brauc, kaut kā izceļ skopums sarunā ar to vīriem. Tā iznākumā konkubināža šķiet izrādāmies visaptveroša. Atklāju Stellai, ka man zināms arī, ka augstākais statuss, kādu sev varēja nolūkot melnkoka jaunkundze, ir būt baltā vīrieša mīļākajai. Tās tiecas izveidot šādas savienības ar plantatoriem, uzraugiem, grāmatvežiem, ārstiem, tirgotājiem un juristiem, un, kad pašu skaistums jau zudis, tās cenšas ko līdzīgu iegūt arī savām meitām, zinot, ka izdošanās šai ziņā tām garantēs vieglu un godpilnu dzīvi savējo vidū. Tik daudz esmu varējusi izlobīt no dažiem zemas pasugas laikrakstiem, sarunām, kā arī iepazīdama ļaužu uzvedību ne tikai šeit, bet tāpat Anglijā.
Saprotams, šādās savienībās dzimušie bērni, ja vien tēvi tiem nedod brīvlaišanu, iegūst savas verdzenes mātes statusu. Tiem reti pavīd atzīšana kļūt par pilntiesīgiem mantiniekiem vai arī kas vairāk par kāda noteikta amata meistarību. Šie rasu jaukteņi, kas sevi uzskata esam kārtu augstāk par melnajiem, bet zemāk par baltajiem, salās rodami lielā skaitā kā morālās krišanas fiziska liecība.
To visu es izteicu Stellai cerībā, ka tā varētu būt pārliecināma dalīties ar mani tajā, ko zina, taču man bija izdevies vienīgi izsaukt viņas dusmas. Izskatījās, ka viņu bija aizskāris veids, kā vārdos pasniedzu melnādaino sieviešu nolūkus, taču niknumam viņa ļāva izpausties nevis atklātā uzbrukumā, bet gan klusi kaisdama sevī.
Turpinājums 7. februāra numurā