Viņa pieminēja, ka, būdams vecpuisis un bez bērniem, Brauna kungs šeit nav vieglā situācijā, un viņš neatstāj šo plantāciju jau daudzus gadus, vispirms būdams grāmatvedis, tad palīgs un tagad beidzot uzraugs un pārvaldnieks. Es ļāvu tai turpināt runāt. Stella piebilda, ka tik labi kā Brauna kungs īpašumu nepārzina neviens, un, lai arī viņš ir ciets un varbūt zināmā mērā rupjš un neierasts uzvedībā, apkārtnē viņu pazīst kā godavīru, nēģerietes vārdu plūdiem ar to pieslēpjot mājienu, ka mana izturēšanās, iejaucoties viņa labajā zemes pārvaldīšanā, kaut kādā veidā nepiedienējusi. Es nopūtos. Šai tumšajai lasītnepratējai neaptveramais tajā visā bija fakts, ka, ierazdamās plantācijā, es jau krietni pārsniedzu caurmēra pienākumus, ko vairums to īpašnieku sev nosprauž. Un bez šī brauciena es nekad nebūtu atklājusi, ka ar mana tēva roku uz cita pleciem pārceltā vara tiek pārsniegta un viņa manta, tajā skaitā mūsu dārgajai Stellai palīdzot, krietni vien izmantota. Viņas pēdējie šīs sarunas priekšmetam veltītie vārdi bija spēcīgi un savuties arī aizskaroši, tomēr pieņēmu, ka tiem nebija jāizskan kā necieņai. «Šī nav vieta manai kundzītei. Kundzītei labāka dzīvs savā paša valsts.» Veltīju Stellai smaidu, lai arī jutu, ka plakstus ik brīdi jo smagāk nosver pieaugošs miegs. Tātad kundzītei labāks dzīvs savā paša valsts? Varbūt Stellai šķiet, ka kundzītei jāsteidz atgriezties pie Tomasa Lokvuda kunga? Vai varbūt Stella domā, ka kundzīte jūt nenovīdību pret Kristiāniju un tās buršanos? Kas zina, ko viņa domā? Jau būdama bažīga, ka manus sapņus varētu pārņemt tumšs drudžainums, palūdzu Stellai, lai pasēž pie manis. Viņa pagrieza uguni blāvāku, ērti savija rokas un ļāva tām iekrist tumšajā klēpī. Es zināju, ka tā mani nepametīs, vismaz šovakar ne.
Šī beidzamā nedēļa iegravējusi dziļas pārmaiņas Brauna kunga sirdī un dvēselē. Varu vienīgi pieņemt, ka šī delikātākā puse viņā šādi izpaudusies kā vainas sajūtas sekas, bet, lai arī kas būtu tas, kam jāpateicas par šo apbrīnojamo pārtapšanu tā uzvedībā, jūtos visnotaļ atvieglota par šo stāvokļa uzlabošanos. Tās dažas nedēļas, ko man atlicis pavadīt uz šīs Karību salas, tas vērtīs panesamas savu tiesu vieglāk, kas nav mazsvarīgs apstāklis tik trauslai sievietei, kāda patlaban esmu. Un jāteic pat, ka manu apelāciju neapvaldītais asums šķiet nesis augļus. Ar prieku jāatzīmē, ka ne vien laipnais Brauna kungs šķiet esam aizliedzis melnajai Kristiānijai sēsties pie pusdienu galda, bet izskatās, ka šai sievietei ar visu tās primitīvo pesteļošanu tikusi noteikta uzturēšanās nēģeru ciema robežās. Uz mūsu mājas vergiem tas atstājis patiesi apbrīnojamu iespaidu, jo bez šīs melnās sievietes maitu lijai līdzīgās klātbūtnes, kas kā ēna bija gūlusi pār viņu dabu, vaigs visiem pavēries saulaināks. Brauna kungs tagad iesācis pārģērbties vakariņām. Fakts, ka viņš var parādīt detaļas garderobē, kurās pat pavīd kaut kas no modes, man dažbrīd ir atņēmis elpu. Tiesa, viņš necenšas sevi izdaiļot ar ko vairāk kā vizītsvārku un jaunām pusbiksēm, taču tās ir tīras. Kā saprotu, ar šādi izraudzītu garderobi viņš vēlas sniegt zīmi, ka viņam nebūt nav svešas sociālās un liberālās skolas, tās pašas, kas, viņaprāt, pilnīgi piedodami nebija manāmas viņā līdz šim.
Turpinājums 28. februāra numurā