«Reiz kaut ko jau krāju, bļodu dabūju laikam.» Tad padomāju - vai toreiz man to bļodu vajadzēja? Kāpēc vispār cilvēki lipina tās uzlīmes un piemaksā, lai dabūtu ķobjus un durkļus? Līdz šim taču to trūkumu neizjuta!? Baigās ballītes sāks rīkot, ka vajag daudz dakšu? Un cik dakšu savā mūžā cilvēks vispār spēj nolietot? Visticamāk, kādu pāri. Dakšas jau nepazūd kā tējkarotes darbavietā un neplīst kā glāzes svētkos.
Kāpēc cilvēki kādas lietas vajadzību mēdz sajust, ieraugot pie šīs lietas vārdu «atlaide»? Atlaides mēdz maldināt. Uz cenu zīmes bieži vien parādās divas cenas - nosvītrotā jeb vecā un nenosvītrotā jeb jaunā. Neticu nevienai, kopš reiz ieraudzīju, ka vecā cena ir zemāka par jauno. Lai uzzinātu kādas preces vidējo cenu, apskatu portālu salidzini.lv. Tas palīdz, jo citādi veikalu cenu un atlaižu politika var samulsināt.
Uzmanīgi arī ar atlaižu kartēm. Pirms vairākiem gadiem, gribēdama iegūt atlaidi, piekritu klienta kartes noformēšanai. Un stulba biju, ka ierakstīju anketā e-pastu. Tagad nāk spams. Nupat ieskatījos makā - tur arī ir spams. Nezināju, ka man ir atlaižu kartes. Kur nu vēl apjēgt, ko tās paredz! Sen bija laiks iznīcināt kādas manikīra studijas klienta karti. No salona joprojām man regulāri sūta īsziņas ar salkanu saturu: mana mīļā, atlaidītes gela nagiem, palutini sevi! Ptū! Piezvanīju un pateicu, lai izbeidz. Ne vella. Turpina sūtīt. Ne es gela nagus lieku, ne vairs dzīvoju salona tuvumā.
Bet - ko nu liegties - zemāka cena man patīk. Esmu pasākusi kaulēties, ja atlaižu nemaz nav. Reiz vajadzēja nopirkt dāvanā prāta spēli. Skatos, visām spēlēm atlaides, tikai tai nav. Pārdevēja paskaidroja, ka varu iegūt 10% atlaidi, uzrādot ISEC karti. Man tādas nebija. Es varot uzrādīt arī kāda drauga ISEC karti, jo pircēja vārdu jau nereģistrējot. Nu gan sistēma! Neko darīt - aizgāju līdz tuvējam veikalam, kur pierunāju kādu pārdevēju man aizdot savu ISEC. Uzrādīju, iegādājos spēli, aiznesu karti atpakaļ, pateicībā iedevu pārdevējai ābolu. Viņa bija priecīga. Es arī. Forši.