Es negribu nevienu apvainot. Bet galvenā problēma, ka šobrīd neviens nedomā par iemesliem, kāpēc kaut kas notiek tā vai citādi. Neanalizē, tikai meklē vainīgo, slikto - kāds viens draņķis ko sadarījis, kāds otrs, laikam uzpirkts, un tā tālāk.
Iet vieglāko ceļu?
Jā, cēloņu meklēšana šodien ir ļoti grūta. Ne tāpēc, ka slinki. Es domāju, ka ļoti bieži tie, kas dara, paši nesaprot. Jo tās pārmaiņas ir tik straujas, ka visu nevar apgūt, nevar iedzīvoties.
Un otra lieta ir tā, ka mēs dzīvojam pārejas laikā. Faktiski cilvēce līdz XVIII gadsimta beigām dzīvoja pēc vienas sistēmas, un XIX gadsimta pirmajā pusē sāka veidoties pavisam cita dzīve. Kamēr nebija izgudrota tvaika mašīna, lai kaut ko paveiktu - 99% enerģijas nāca no muskuļiem. Cilvēki visu laiku bija izdzīvošanas režīmā. Ļoti daudz dzemdēja, daudz mira, stiprākie izturēja. Kad attīstījās rūpniecība, sākās laiks, kad galvenais bija nevis saražot produktu, bet pārdot. Jo saražot jau var, ko un cik vien grib. Krasi samazinājās darbalaiks, jo cilvēkiem vajadzēja brīvo laiku, lai pirktu saražoto. Pieauga vajadzība pēc lielākām algām, jo visiem jākļūst par pircējiem. Protams, kad parādījās elektrība, mūsdienu iespējas, kļuvām tik vareni, ka varam iznīcināt visu dzīvo uz zemes.
Kādas sekas tas atstāja uz pasaules uztveri?
Mums šobrīd notiek sacensība starp cilvēka varenības tempa pieaugumu un saprātu, gudrību. Problēma, ka varas, varenības apziņa attīstās daudz ātrāk nekā mūsu izpratne par to, kas notiek. Tāpēc rodas milzīgi daudz kļūdu un aizvien pieaugoša bīstamība mūsu pastāvēšanai. Mēs to neapzināmies, pat nediskutējam par to. Un tas ir ļoti slikti. Jo, redziet, vai nu mēs kā sabiedrība kļūsim par atbilstoši gudriem... Es pieminēšu vienu piemēru. Ko mēs šodien rakstām un ziņojam par Ukrainu? Visi raksta patiesību, un visi melo.
Vienlaikus?
Vienlaikus.
Jo mēs stāstām, ka pie visa vainīgi krieviskie spēki. Krievija domā...
Ka ukraiņu nacionālisti?
Nekā! Ka pie visa vainīgi amerikāņi. Un viņiem taisnība. Faktiski šī ir spēle starp amerikāņiem un Krieviju. Kas tad būs saimnieks un noteicējs? Krievija Ukrainā pārbauda amerikāņus - ko jūs mums padarīsiet? Tas ir izaicinājums. Amerikāņi uz to uzķērās. Un tagad sastapās ar milzīgu Eiropas pretestību. Jo vēršanās pret Krieviju faktiski ir arī pret Eiropu, kas negrib ar Krieviju strīdēties. Viņi ir gatavi meklēt kopīgo un varbūt kādreiz arī atrastu, kas to zina. Es saku, te nav vainīgo - te tikai katrs domā no savas puses.
Nav augsto ideju, ir tikai intereses?
Tikai! Pie tam īslaicīgas intereses. Ja runājam par pasaules attīstību, mēs nevaram vairs risināt jautājumus, ķerot nost viens otram. Mēs pirmo reizi visā cilvēces vēsturē esam cilvēcīgi tādā nozīmē, ka esam atkarīgi cits no cita. Apzināmies to vai ne, rēķināmies vai ne, tas notiek. Tāds laikmets. Ja mēs nesapratīsim, ka galvenās problēmas ir risināmas kopīgi, mēs aiziesim bojā. Un pie šādām atziņām nonācu, vērtējot, kas notiek ar žurnālistiku. Ne tikai mūsu, to pat mazāk. To, kas pasaulē. Redzam, ka žurnālistika bagātajās zemēs par 80% un pārējās - par 95% ir pirmām kārtām un galvenokārt biznesa nozare. Citādi nevar izdzīvot. Un tā pat nav vaina - tā ir nelaime.
No kā ļaunums sabiedrībā
Man šausmīgi traucē tā agresivitāte, kas valda sabiedrībā un ko uztur tieši mediji. Jo viņi nemeklē cēloņus. Viņi meklē vainīgo. Jo tad tu vari stāstīt visādas lietas. Un visi priecāsies.
Bet tā taču ir bijis visos laikos!
Starp mums runājot, nekad neesam bijuši tik netaktiski. Visu drīkst. Agrāk atturēja vismaz reliģija, ja nekas cits. Piemēram, tagad tik daudz runā par bērnu seksuālo izmantošanu. Bet tie bērni jau samaitāti gandrīz pirms dzimšanas! Viņi jau arī iet uz to. Viņi tik daudz zina par seksu, ka... Jau padomju laikos bija tāda anekdote - vai vajag runāt ar bērniem ģimenē par dzimumjautājumiem? Protams! Uzzināsiet daudz jauna! Šodien 100% tā ir.
Bērni vairāk tiecas izzināt pasauli.
Tas ir normāli. Bet viss ir atļauts. Šodien atļauts pazemot cilvēku. Nav svarīgi, vai patiesi vai ne. Un nesoda par to. Kurš nav nomelnots? Latvijā vairs nav nevienas autoritātes.
Varbūt tikai tie, kas nav līduši politikā.
Ne tikai. Kā tikai kāds pabāž degunu virs citiem, izceļas ko padarot, pasakot, - viss.
Kāpēc cilvēkos ir tāds ļaunums? Tā ir nenovīdība? Skaudība? Mazvērtības kompleksi?
Pamatā, protams, ir kaut kas cits. Es teicu, viss ļoti ātri attīstās, mainās. Bet tas nozīmē nedrošību. Agrāk tev profesija bija uz mūžu. Tagad tā mūža laikā piecas vai desmit reižu mainās. Jo mainās tehnoloģijas. Padomājiet, piemēram, žurnālistikā notika pāreja no rakstāmmašīnas uz kompjūteru. Ko nozīmē rakstīt ar mašīnu? Tev vajag to teikumu sacerēt un pierakstīt.
Un labot vairs nevar.
Var jau kaut kā nodzēst, bet tas ir tik ķēpīgi, nesmuki. Tas traucē strādāt. Ja esi pilns ar materiālu, jāizsaka arī emocijas, vajag, lai roka raksta. Bet tagad nav jābaidās. Raksti, kā sanāk, pēc tam pārliks, izpletīs, pievilks... Tu domā citādi. Un tas notiek jebkurā profesijā. Redziet, tā nestabilitāte ir visādā ziņā. Šodien darbs ir, rīt var nebūt. Profesija šodien vajadzīga, rīt nav vajadzīga. Bērniem tu neesi saimnieks, nevari viņiem neko norādīt. Viņi vispār uzskata, ka tu neko nesaproti. Un galvenais, ka viņiem lielā mērā ir taisnība. Manas paaudzes cilvēkiem ir ļoti grūti ar kompjūteru, ne tāpēc, ka viņi tādi dumji, bet viņiem ir neērti kompja priekšā.
Tā aparāta priekšā?
Tu saproti... kaut kas traucē. Bērns taču tikai sāk, un viss sanāk, tāpat kā apgūt dzimto valodu vai peldēt. Nesanāca, nekas, liela muiža! Viņu vada nezināšanas un ziņkāres drosme. Viņš vēl nebaidās ne no kā. Pieaugušam citādi. Visa šī nestabilitāte un vājības izjūta rada agresiju.
Redzam, ka sabiedrisko domu nosaka ne tikai mediji, bet arī sociālie tīkli, tajos pa tiešo lielu ietekmi gūst interešu grupas. Un arī naidu veicina, konfrontējoties viena pret otru.
Politiķi ir tikpat nedroši. Par savu stāvokli un lēmumiem. Jūs domājat, ka Saeimā balso, saprotot rezultātus? Bieži vien vispār neviens nesaprot. Ne tāpēc, ka viņi dumji, bet padomājiet, kāpēc šodien nevar strādāt demokrātija? Tāpēc, ka tauta nevar piedalīties lēmumu izstrādāšanā. Jo tā nezina, kas notiek, nesaprot, kāpēc tas ir tā.
Latvietis (ne)lasošais
Kvalitatīvā žurnālistika, kas vēl palikusi, runā nevis par notikumiem, bet par procesiem. Māca saprast. Jo svarīgākais dzīvē nav fakti, bet to ietekme. Bet tādas žurnālistikas ir maz. Latvijā, es uzskatu, tīri finansiāli tāda nevar attīstīties, jo ir dārga.
Pirms trim gadiem es biju Der Spiegel redakcijā. Viņiem apmēram 62 cilvēki, katram sava tēma, atvēlēta vieta izdevumā. Bet ir vēl viena lieta - 1966. gadā, kad tur biju pirmoreiz, šajā izdevumā strādāja divi zinātņu doktori, tagad redakcijā ir 32 doktori. Nedēļas žurnālā! Viņi analīzē procesus sadarbībā ar zinātniskām iestādēm, ja vajag, var pasūtīt arī pētījumu.
Tajā pašā laikā teicāt, ka medijs ir bizness. Kā šāda žurnālistika spēj pastāvēt?
Viņi pelna no tā, ka ir dārgi.
Tur ir cilvēki, kas spēj pirkt. Mums nav.
Jā, mums ļoti mazs lasītāju loks. Un vēl mazāk to, kam ir nauda... Kas lasa nopietnos izdevumus? Lielo uzņēmumu padomnieki. Viņi atzīmē katru būtisku lietu, iedod priekšniekam apskatīties, kas tiem jāzina. Vēl ir tie, par kuriem sakām - sabiedriskās domas līderi. Cilvēki, kam patīk zināt, skaidrot citiem. Bet tā ir inteliģence. Vidusslānis. Un šiem Latvijā nav tādas naudas.
Kādreiz lietoja saukli «latvietis lasošais». Tagad sanāk, ka nelasošs? Vai iztiek tikai ar interneta ziņu virsrakstiem?
Virsrakstu zināšanas ir virsrakstu zināšanas.
Kur ir izeja?
Jūs taču redzat, ka mediji visā pasaulē un arī pie mums arvien vairāk vai nu apkalpo varu, kas to pērk (pat nedraud - nopērk), vai arī orientējas uz izklaidi. Ir divi ceļi. Viss.
Nopietno mediju liktenis ir kļūt par oficioziem?
Oficiozi nevar politiku taisīt un nevar arī godīgi stāstīt, kas ir. Tā pat nav žurnālistika. Tāpēc es skatos uz to lietu ļoti drūmi šobrīd.
Mūsdienu cilvēks ir vairāk informācijas dzirdējis nekā visi citi pirms viņa, bet saprot mazāk, zina pēc būtības arī mazāk. Viņam nav savas stājas un pozīcijas. Ja ir, tad arvien mazāk. Nav arī tā ētiskā, kas tuvina. Tas nenozīmē, ka mēs visi esam draņķi un tā tālāk. Nē, mainījies pieprasījums. Es aizvien biežāk sastopos ar to, ka man pasūta kādu pētījumu, vērtējumu, rakstu, un es vispirms gribu runāt par lietu, bet man stāsta, cik par to maksās. Pierasts, ka, ja vajag ko dabūt, vajag uzreiz pateikt, ka mēs par to samaksāsim. Kad man sāk stāstīt, cik par to darbu būs, es saku, piedodiet, varbūt vispirms izdarīsim un tad runāsim?
Kā rodas pašapziņa un cieņa
Kādus medijus jūs pats lasāt, skatāties, klausāties?
No vienas puses, šausmīgi daudz. Es daru tagad tā. Par vietējo presi runājot - lasu trīs avīzes regulāri.
Internetā vai papīra versijā?
Papīrā. Pārējo, piemēram, televīziju, es laiku pa laikam skatos nedēļu. Vai ko konkrētu lasu nedēļu vai divas no vietas. Lai izveidotu priekšstatu, kas tajā medijā notiek. Vairāk... tā ir arī ļoti liela sava laika un nervu tērēšana. Man gribas domāt.
Lasāt grāmatas?
Jā, es lasu grāmatas. Milzīgi daudz. Es vienmēr esmu bijis liels lasītājs. Nāku ne no inteliģentu, bet no augstas klases kvalificēta strādnieka ģimenes. Tas mūsu apstākļos būtu brigadieris. Mēs bijām četri dēli, es jaunākais, sēdāmies pie galda un visi lasījām. Vectēvs man mācīja lasīt Toru [vissvētākie no jūdaisma svētajiem rakstiem - Vecās Derības pirmo piecu grāmatu kopums - red.]. Viņam gribējās, lai vismaz viens viņa pēcnācējs būtu īsts ticīgais.
Oriģinālvalodā?
Jā. Un viņš man mācīja ne valodu, bet lasīt Toru. Man bija trīsarpus gadu. Iemācīja. Bet tad arī es pirmoreiz, kā to varētu teikt... sacēlos. Apzinājos sevi kā personību. Man apnika, jo es īsti neko nesapratu. Nu, kā var tāds bērns saprast?! Atteicos lasīt. Un vectēvs par to bija tā sarūgtināts. Tikai vēlāk sapratu, ka viņš uz mani apvainojās kā uz pieaugušu cilvēku. Dzīvojot kopā ģimenē, viņš ar mani nerunāja - laikam tās bija vismaz kādas trīs nedēļas, ja ne vairāk. Viņš neatņēma pat sveicienu.
Ignorēja pilnībā?
Pilnībā. Varat iedomāties manas izjūtas? Es neko nesapratu. Pārējā ģimene mūs saveda kopā, devām roku viens otram. Bet no tā laika man bija vārds pie lemšanas. Es varēju iejaukties vecāku sarunā. Tas bija ļoti agri. Tas ir šausmīgi svarīgi. Es tikai vēlāk sapratu, cik gudri bija vecāki. Nu, piemēram, mana māte negāja uz manu skolu nekad, viņa pat neparakstīja dienasgrāmatu - pirmoreiz, kad to atnesu uz skolas, viņa uzrakstīja: «Par mācībām mans dēls atbild pats. Ja ir kādi jautājumi, lūdzu, es labprāt piedalīšos.» Viņa pirmoreiz aizgāja uz skolu, kad bija izlaidums. Skolotāja nāca pie mums uz mājām, jo viņai bija interesanti saprast, kā tas var būt. Kas tie par cilvēkiem? Jo problēmu ar mani nekādu nebija. Mācījos ļoti labi. Ne tāpēc, ka es ļoti censtos, - mani interesēja mācīties. Šausmīgi daudz lasīju.
Tā rodas tā pašcieņa un cieņa. Es varu būt cik vien dusmīgs, bet es nevaru aizvainot cilvēku, es nevaru apsaukāt. Dzīvoju krievu vidē, skolā pirmā klasē aizgāju Sibīrijā. Mēs nebijām izsūtīti. Kad sākās karš, mēs no Smiltenes aizbēgām uz Sibīriju. Paspējām aizmukt, tāpēc manā ģimenē neviens netika nošauts. Es nekad mūžā nelietoju tos krievu lamuvārdus.
Tie tur bija lielā daudzumā?
Dzirdami bija, es neteiktu, ka pārāk, bet bija daudz, protams. Kā krievu filologs pēc izglītības es, protams, to visu leksiku zinu. Bet nelietoju. Ne tāpēc, ka man kauns vai tamlīdzīgi. Bet, ziniet, man nenāk prātā tāda lieta. Tāpat ar dzeršanu. Man nav nekādas vajadzības. Es nevaru lepoties ar to, jo tur nav nekādu manu nopelnu - nav tā, ka man gribētos, bet es turētos.
Sabiedrībai - identitātes krīze
Jūs stāstāt par savu audzināšanu. Redzam, ka jaunatne ir pilnīgi citāda. Varbūt nemākam audzināt?
Ne tikai nemākam. Vispirms mēs paši esam pārāk aizņemti. Un, no otras puses, arī viņi ir ļoti aizņemti. Es gribu pateikt, ka mūsdienu jaunietim ir ļoti grūta dzīve no tās pārbagātības. Ir tik daudz iespēju, ka grūti izvēlēties. Ja mēs izvēlamies kaut ko vienu, tas nozīmē atteikšanos no pārējām 999 iespējām. Vismaz uz laiku. Tāpēc šobrīd ir ļoti grūti sevi savākt un sevi atrast. Agrāk cīnījās, lai savu vietu atrastu un tad dzīvotu. Šodien... kam tu piederi? Sev tu arī īsti nepiederi.
Identitātes problēmas?
Jā. Šausmīgi sarežģītas. Tāpēc jau mēs tik daudz pļāpājam par identitāti.
Identitāti atrodam tajā kategoriskumā, neiecietībā, par ko runājāt? Nosodījumā?
Redziet, kas par lietu - ja tu esi identitāti izvēlējies, zini, kam piederi, tu stāvi augstāk par tiem, kas nav. Tev ir tavējie. Un savējie vienmēr labāki par viņējiem. Tā ir ļoti liela problēma. Jo inteliģentums, piemēram, ir neuzskatīt, ka esi labāks tāpēc, ka tu piederi kaut kādai videi. Tu pats atbildi par sevi. Bet tas ir grūti.
Tāpēc vairāk redzam, ka cilvēki zaudē cieņu un simpātiju cits pret citu, drīzāk katrā meklē kādu vainu.
Cenšas piezemēt, pielīdzināt paši sev?
Bet kā citādi sevi mierināt? Domāt, ka visi var, es ne?
Ir divu tipu cilvēki, kas kļūst par kaut ko. Vieni ir meklētāji, kam ir interesanti dzīvot un visu saprast. Un ir otri, kas faktiski pat pēc būtības ir nenovīdīgi - kā viņš var un es ne? Tie par katru cenu grib ieņemt vietu, lai viņu ciena. Tas var aiziet ļoti tālu. Ne vienmēr ar sliktām sekām, ja viņš saprot, ka visaugstāk ciena labus cilvēkus. Viņš var kļūt par kādu no filantropiem, kas pēkšņi kļuvis par modi, ziedot naudu labdarībai. Daudz labu piemēru. Un tomēr paskatieties, kāda literatūra ir par to pašu Geitsu. Atrod, kur piekasīties.
Elkoņu faktors Latvijā
Latvijas politikai sekojat?
Un kā vēl sekoju!
Kā vērtējat pārmaiņas pēdējos divdesmit gados? Nomainījusies, var teikt, politiķu paaudze...
Nekas nav mainījies! Bet, ja mainījies, tad uz slikto pusi. Tie, kas iesāka, vismaz gribēja kaut ko panākt, šie negrib.
Zuduši ideāli?
Jā. Es piedalījos šīs valsts atjaunošanā. Vēl līdz Tautas frontes pirmajam kongresam bija ļoti spēcīga vēlme panākt labāku dzīvi Latvijā.
Politiķi tik agri sabojājās?
Mainījās cilvēki. Jūs padomājiet, neviens no tiem cilvēkiem, kas sēdēja pie Petera, gatavojot rakstnieku plēnumu, pēc tam vairs nebija starp tiem, kas lemj. Kad sāka veidot Tautas fronti, pēkšņi nez no kurienes nāca klāt ļoti darbīgi, ļoti uzņēmīgi cilvēki, ar tādiem diezgan asiem elkoņiem, lai kaut kā iebīdītos priekšā. Neviens nerunāja par to, kas būs un kas mēs būsim, par to vispār pat domāšanas nebija. Un tad tie, kas bija sākumā, pamazām pazuda, es neteikšu, ka simtprocentīgi un uzreiz, bet tika nobīdīti.
Vispār tā bija liela cūcība, ko ar Latvijas ekonomiku izdarīja visādi palīgi un padomdevēji. Pirmais, ko likvidēja - rūpnīcas. Jo tur krievi, tāpēc mums to nevajagot. Bet tas, ka liela daļa no tiem uzņēmumiem bija konkurētspējīgi, ko, mazliet modernizējot, varēja... Paskatieties, ko no Škodas izveidoja. Ieguldīja naudu, radās konkurence, bet faktiski filiāle.
Inteliģence redzēja, ka iet greizi, bet klusēja?
Vienreiz mani ļoti lamāja, varbūt jūs atceraties, pēc neatkarības atjaunošanas Māmuļā [Rīgas Latviešu biedrības namā - red.] katru mēnesi rīkoja inteliģences sanākšanas. Tie, kas nebija palikuši lēmējos, sāka sūdzēties - pēkšņi bija atklājies, ka dzīve taču nekļūst vieglāka. Faktiski pat grūtāka, ja skata no materiālās puses, - daudzi cilvēki zaudēja darbu. Es neizturēju, teicu: kungi, mums bija visa vara, mēs paši pagājām malā. Par ko mēs sūdzamies?
Saprotiet, tie visi pamatā bija radošie. Viņiem bija ko darīt, viņiem negribējās cīnīties par vietu, par varu. Priekš kā? Es, piemēram, aizgāju viens no pirmajiem. Jo man nepatika, ka parādījās tie mūsu Amerikas draugi, viņiem bija skaidri norādījumi, ko un kā darīt. Tās bija Amerikas, nevis mūsu intereses. Viņu galvenā vēlme bija vājināt Krieviju. Vajadzēja ienaidnieka tēlu. Tāpēc sāka ļoti lielu akcentu likt uz nacionālo visprimitīvākajā veidā.
Apzināta etniska šķelšana, lai manipulētu ar sabiedrību?
Jā. Ļoti. Paskatieties, cik daudz talantīgu krievu aizbrauca. Ko panācām ar likumu par pilsonību? Mēs izdzinām jaunos, spējīgos un profesionāļus. Palika nabadzīgie, nespējīgie un pensionāri, kurus vajag uzturēt. Tā bija muļķība no paša sākuma. Bet vajadzēja pieiet tai lietai ļoti uzmanīgi. Bija ļoti daudz godīgu, labu cilvēku.
Jūs zināt, ka Latvijas krievus Maskavā uzreiz atmasko. Tiklīdz viņi sāk runāt, redzama cieņa attiecībās, ko radījusi normālā latviešu audzināšana, kas lielā mērā ir paputējusi, bet vēl tomēr ir, paldies dievam. Tas patīk tiem, kas tagad brauc uz Latviju, pērk tos dzīvokļus. Viņi labprāt piedalītos. Un tie, protams, nav tie sliktākie. Bet mēs salašņas atstājam pie sevis un atstumjam tos, kas būtu noderīgi. Paskatieties, kā cietusi zinātne. Ne tikai tāpēc, ka iznīcināja institūtus, atņēma finansējumu. Bet zaudējām arī zinātniekus. Tie brauca prom. Un tur bija ne tikai krievi.
Mēs tagad lepojamies, ka it visur pasaulē ir panākumus guvuši tautieši.
Protams. Latviešu modernā audzināšana, ko tagad pamazām zaudējam, ir izcila. Tā latviešu vēsturiskā audzināšana bija patīkama, lai gan nav ideāla, jo māca cilvēku dzīvot noteiktās robežās. Darbu vajag jebkuru izdarīt līdz galam. Tas ir ļoti svarīgs moments. Un lielisks. Tas ir iemācīts. Krieviem to nemāca. Viņu pieeja: iesēj, nav laika tālāk ņemties, gan jau izaugs pats no sevis. Viņi ļoti drosmīgi un dara velns zina ko. Bieži vien ļoti radoši, bet neko neizdara līdz galam. Nepabeidz. Latvietis, pareizi audzināts, talantīgs, viņš panāks, izdarīs. Un būs nevis ideja interesanta, bet būs kaut kas jau pabeigts.
Lielisks izpildītājs. Priekšniekus vajag citus?
Tur ir tā lieta. Viena lieta, kamēr vācieši vada vai krievi, bet, kad tu pats esi savā valstī, tad jābūt visiem arī radošiem.
Spējam tādi būt?
Latvija šodien nepieder latviešiem. Kā cilvēkiem. Tā pieder ierēdņiem. Protams, latviskas izcelsmes, bet tas nav svarīgi. Viņi pat ir ļoti labi ierēdņi kā latvieši. Labi izpildītāji, un viņos ir arī godīgums. Pabeigt līdz galam ir arī ētiska lieta, tā nav tikai: ja uzņēmies - izdari.
Mēs neko jaunu neizdomājam, tikai pildām Briseles prasības?
Ar to mēs aizstāvamies. Briseles prasības nekad nav nelabojamas.
Cita lieta - vai tā nav cūcība, kā mēs zaudējam savu krietnību? Mēs sakām, nu kā, viņi taču mums neļauj attīstīties! Viņi mūsu zemniekiem dod mazāk nekā visiem pārējiem! Piedodiet, bet viņi dod savu naudu, atņem to saviem zemniekiem. Mums kauna nav! Ieliek pa desmit gadiem Latvijā 16 miljardu - četrus mūsu gada budžetus - un viņi ir slikti?
Viņi liek ar gudru ziņu, zina, kā atpakaļ paņemt. Mēs viņiem esam vajadzīgi attīstīti.
Ja mēs nebūtu vajadzīgi, mūs neņemtu viņu pulkā. Tā taču nav filantropija. Eiropas Savienība sākās kā ogļu un tērauda rūpniecības apvienība. Tā veidojās kā ekonomiska apvienība.
Mums ir jāatceras, kas ir cilvēks. Un tas sākas ar to, ka viņam ir pašcieņa un cieņa. Viņš zina, ko var un kas ir jāizdara. Pašam. Un par ko viņš atbild. Vistrakākais, ka mums nav nekādas atbildības. Tikai tad, ja izdara noziegumu. Varbūt. Bet varbūt ne. Mēs daudz runājam par latvietību, bet latvietības pamatā ir šīs ļoti vienkāršās lietas: uzņēmies darbu, izdari līdz galam; esi godīgs; nevar svešu ņemt; nevar prasīt no cilvēka vairāk nekā no sevis. Tie ir jebkuras zemnieku tautas principi. Latviešiem varbūt spēcīgāk tāpēc, ka dzīve bijusi viensētās. Ciemats vai sādža tomēr ir kas cits. Vienam esot, šausmīgi jāpaļaujas uz sevi un jāsasauc citus palīgā. Un jāiet palīgā citiem. Tas ļoti labi audzināja. Ja tu tiešām lepojies ar savu izcelsmi, ar savu tautu, tās vēsturi (un ir par ko lepoties), tādā gadījumā, lūdzu, atrodi iespēju to, par ko tu cieni tautu, attiecināt arī uz sevi.