Kad Nacionālā apvienība paziņoja, ka tai ir vakantā kultūras ministra amata kandidāts, taču tas vēl kādu laiku tiks paturēts noslēpumā, partija saņēma diezgan lielu kritikas vilni. Kā tā var, kāpēc kandidātu nevar nosaukt uzreiz, un tādā garā. Tomēr, godīgi runājot, jebkuras partijas vēlme neatklāt cilvēkus, kurus tā gatavojas virzīt uz kādu vairāk vai mazāk svarīgu posteni, ir tikai saprotama. Un to visā pilnībā nodemonstrēja notikumi, kas sekoja pēc tam, kad publiskajā telpā parādījās informācija par to, ka kultūras ministra amata kandidāts ir Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Dace Melbārde. Pirms vēl Melbārde bija paspējusi atvērt kaut muti un vispār kaut ko pateikt, jau sākās gānīšanās par to, ka viņai, lūk, mugurā bijusi nepareiza leopardraksta jaciņa. Ņemšanās ap jaciņu uzņēma apgriezienus, un pats komiskākais bija tas, ka visskaļāk kliedza tieši tās pašas aprindas, kuras pirms tam kritizēja politiķu nevēlēšanos atklāt noskatīto kandidātu.
Un diemžēl tagad pēc Melbārdes nospļaudīšanas internetā ir pilnīgi skaidrs, ka jebkuram atbildīgam politiķim turpmāk jebkura amata kandidāts nevis maksimāli ātri jāatklāj sabiedrībai, bet tieši otrādi - cik vien iespējams ilgi jātur slepenībā, šādā veidā pasargājot no neadekvātiem un truliem uzbrukumiem. Turklāt šis nav stāsts par Melbārdi un viņas jaciņu. Šis ir stāsts par to, ka esam nonākuši līdz maksimālajai politiskā procesa debilizācijai un paši vairs nesaprotam, ko gribam un sagaidām no politiķiem (un te jāatzīst, ka liela daļa vainas jāuzņemas žurnālistiem, kuri šo debilizāciju aktīvi veicina, automātiski pieņemot, ka vienīgais pareizais veids, kā runāt par politiķi, ir viņu nesaudzīgi kritizēt un atmaskot). No vienas puses, sabiedrībā it kā ir pieprasījums pēc jauniem, aktīviem cilvēkiem politikā un nemitīgi tiek runāts par nepieciešamo paaudžu nomaiņu. No otras puses, jebkurš jauns un aktīvs cilvēks, kurš izrāda vēlmi iesaistīties politikā, acumirklī tiek nogāzts zemē un nospārdīts līdz asinīm. Neatkarīgi no tā, vai vispār ir bijis par ko. Un tā dēļ esam nonākuši situācijā, kurā cilvēks ar labu darbu, reputāciju, ienākumiem un karjeras iespējamām visbiežāk domu par politiku neizskata pat kā opciju. Jo, pirmkārt, ja reiz viņam ir labs darbs, visticamāk, diezgan nopietni samazināsies ienākumi (algas politikā ir nožēlojami mazas), otrkārt, reputācija acumirklī būs sagrauta, un domas par kādām karjeras iespējām iepriekšējā profesijā uz kādu laiku (vai, iespējams, pat uz visiem laikiem) būs jāatmet. Šo cilvēku izņirgās, nomelnos, un par viņu aizmirsīs, lai ar tikpat lielu aizrautību ķertos klāt nākamajam, ar kuru izrīkoties tieši tāpat.
Vienkārši katrs iedomāsimies sevi šādā situācijā - vai mēs šobrīd piekristu ne tikai ievērojamam ienākumu kritumam, bet arī sagrautai reputācijai, nākotnes perspektīvām un labajam vārdam, tikai tāpēc, ka esam gribējuši izdarīt kaut ko labu savai valstij? Jo absolūts vairākums cilvēku politikā iet tieši šādu mērķu vadīti, nevis ar domu zagt, kā tas apriori tiek pieņemts sabiedrībā. Visticamāk, vairākums pirms soļa speršanas vismaz nopietni padomātu, vai tas vispār ir to vērts.
Kāds politiķis man reiz stāstīja, ka jau labu laiku vairs neiet uz sporta sacensībām, uz kurām gājis visu dzīvi, jo ložā sēdēt nepatīk, bet vienkāršo līdzjutēju vidū īsti nevar - nofotografēs ar alus glāzi rokā un pasludinās par dzērāju. Tāpat nedrīkst sēdēt blakus vecajiem draugiem, kuriem visiem ir kāda nodarbošanās, jo neizbēgami sāksies runas par iespējamiem interešu konfliktiem - kāpēc gan tas politiķis sēž blakus tam uzņēmējam, ierēdnim vai žurnālistam... Un, lai vēl maz neliktos, ja tomēr sēdēs ložā, sāksies runas par attālināšanos no vienkāršās tautas, ja to darīs tribīnēs - visiem būs skaidrs, ka izrādās un pielien vēlētājiem. «Kam man tas viss? Es labāk pa televizoru!» teica šis politiķis. Savukārt cits vairs neiet uz naktsklubiem, jo reiz pēc kārtīgas izdejošanās parādījušās ziņas, ka viņš piedzēries ālējies pa Vecrīgu, lai gan realitātē nebija izdzēris ne glāzīti.
Es, protams, saprotu, ka pret politiķiem sabiedrībai ir tiesības un pat pienākums izturēties stingrāk nekā pret jebkuru citu. Tomēr visam ir jābūt arī kādām robežām. Politiķis ir tāds pats cilvēks kā visi citi, un viņam ir tādas pašas tiesības gan iedzert glāzi alus sporta sacīkšu laikā, gan izdejoties naktsklubā, gan valkāt tādu jaciņu, kāda viņam patīk. Un, ja tiešām gribam sagaidīt kvalitatīvu valsts pārvaldi un politisko vidi, mums tas vienkārši būs jāpieņem. Jāpieņem un jāpārstāj iznīcināt katru, kurš ir izteicis vēlmi darboties politikā (diezgan sirreāli ir tas, ka par to tiek runāts jau gadiem, bet vienalga esam nonākuši līdz Melbārdes jaciņai). Patlaban paši savas attieksmes dēļ esam attapušies bīstami tuvu situācijai, kurā neviens veiksmīgs, kompetents un saprātīgs cilvēks politikā vairs negribēs iet un Latviju pārvaldīs savtīgi nelieši vai nevienam nevajadzīgi neveiksminieki. Un diez vai tas ir tas, kas mums visiem tieši tagad ir vajadzīgs.