Pilnīgi skaidrs, ka eiro valūta piedzīvo ļoti nopietnu krīzi un tai ir vajadzīga ļoti nopietna pārbūve. Kāda būs šī pārbūve, kā tā tiks veikta, ko tas nozīmēs mazajām valstīm - pilnībā nav skaidrs. Tādēļ daudzas valstis pašlaik izvēlas atlikt eiro ieviešanu. Bez Latvijas un Lietuvas vairs nav nevienas Austrumeiropas valsts, kura būtu paziņojusi, ka vēlas ieviest eiro tagad. Visi saka - vēlāk. Tāpēc, ka valstis uzskata, ka pašlaik ir pārāk riskanti un neskaidri ieviest eiro, ka tas varētu pasliktināt valstu situāciju. Eiro krīze tikai aizvien vairāk padziļinās - aizvien vairāk valstu, tagad arī Kipra un Itālija, ir ierautas krīzē. Mēs redzam, ka septiņas eirozonas valstis jau atrodas dziļā finanšu krīzē, savukārt no ES «neeirozonas» valstīm neviena valsts neatrodas tādā krīzē. Tātad eirozonā iestāties ir bīstamāk. Es uzskatu, ka tas ir slikts mērķis.
Daudzi saka, ka mēs varam arī nestāties eirozonā, bet viss tas pasākumu kopums, kas pašlaik tiek īstenots, lai izpildītu eiro ieviešanas kritērijus, gan ir ļoti labs un derīgs Latvijas ekonomikai. Ko jūs sakāt?
Liekas, ka ir ļoti labi, ka eirozonā pastāv tādi kritēriji, kas saka, ka valstij nevajadzētu tērēt vairāk, nekā tā nopelna, ka vienmēr vajag censties sabalansēt budžetu. Tas izklausās it kā ļoti pareizi. Problēma ir tā, ka krīzes laikā, tad, kad privātais sektors netērē, ir labi, ka valsts tērē. Pagaidām mēs atrodamies krīzē, un prātīgāk būtu nesamazināt valsts budžetu nākamajā gadā. Budžeta konsolidāciju atlikt uz vairākiem gadiem, līdz ekonomika pieaug, lai mēs nebremzētu sākušos ekonomisko atjaunošanos. Es teiktu drīzāk otrādi - akla eiro ieviešanai nepieciešamo kritēriju ievērošana pašlaik var nobremzēt Latvijas ekonomiku.
Daži saka, ka mums nepieciešams veikt drosmīgu konsolidāciju, ka muļļāšanās ar konsolidāciju ir lielākā nelaime. Vai budžeta konsolidācija veicina Latvijas ekonomikas izaugsmi?
Katrs konsolidācijā samazinātais tēriņš, katrs samazinātais lats vienlaikus ir lats, kas samazināts privātajam sektoram. Lats, kas nenonāk Latvijas ekonomikā. Tā ir konsolidācijas bīstamība. Tā teorija, kas saka, ka budžetu konsolidēt ir izdevīgi, balstās uz to, ka pats galvenais ir, lai valstī būtu sakārtotas finanses, jo tad uzņēmējiem it kā uzlabosies garastāvoklis un viņi sāks investīcijas valstī. Bet es domāju, ka pašlaik ir pierādījies, ka šī teorija, uz kuru balstās Vašingtonas konsenss, realitātē nestrādā. Tas vien, ka valstī ir sakārtotas finanses un tiek samazināta korupcija, vēl nenozīmē, ka valstī sākas attīstība. Latvijas pamatproblēma ir tā, ka bankas nefinansē rūpniecības attīstību vai pat uzņēmumu attīstību vispār. Tas nozīmē, ka nenotiek arī ekonomikas attīstība. Ja ir jāizvēlas starp divām alternatīvām - stabilas finanses vai tieša valsts politika, lai stimulētu rūpniecību, -, es īstenotu tādu politiku, kas tieši stimulētu rūpniecības attīstību.
Politiķis Valdis Zatlers izvirza mērķi, ka budžeta deficīts 2012. gadā būs 2,5% no IKP. Cits politiķis, sauksim viņu par Pētersonu, saka, ka budžeta deficīts 2012. gadā var būt 3,5%. Kura pieeja vairāk stimulēs Latvijas ekonomikas attīstību?
Noteikti Latvijas ekonomikai par labu būtu 3,5% budžeta deficīta robeža, mums mierīgi varētu būt tāds deficīts. 2,5% - tā būtu pārcenšanās. Pat Māstrihtas kritēriji neprasa 2,5% budžeta deficītu. Ideja Zatlera programmā ierakstīt 2,5% budžeta deficītu nāk no tā, ka viņš vēlas, lai mēs droši sasniegtu 3% budžeta deficītu, ko prasa Māstrihtas kritērijs, un varētu droši ieviest eiro. Tā ir Zatlera galvenā doma, cena tam visam ir Latvijas ekonomikas bremzēšana. Starpība starp 2,5% un 3,5% ir 150 miljoni latu, tik daudz latu nenonāk Latvijas ekonomikā, ja izvēlas pirmo, nevis otro variantu.
Kas ir jādara, lai palielinātu darbvietu skaitu Latvijā?
Mums nevajag privatizēt Citadele banku. Citadele bankai ir jāpaliek valsts īpašumā, un uz tās pamata jāveido attīstības banka, caur kuru finansēt Latvijas rūpniecību. Pašlaik Latvijai ir nepieciešams rīkoties tā, kā dara valstis, kuras aktīvi atbalsta savu rūpniecības politiku. Piemēram, Vācija, kurai ir ļoti attīstīts valstij piederošo banku tīkls. Vairāk nekā puse no Vācijā rūpniecībai izsniegtajiem kredītiem nāk no valstij piederošām bankām. Ja Vācijā kādam uzņēmumam pasliktinās finanšu situācija, tas dabū kredītu, savukārt Latvijā līdzīgā situācijā - nedabū. Jo Latvijā ir tikai puse no Vācijas finanšu sistēmas, mums nav valsts banku. Ja mēs gribam attīstīt Latvijas ekonomiku, mums vajag sekot vācu piemēram, nopietni izveidot savu valstij piederošu banku sistēmu, kas darbojas paralēli komercbanku sistēmai un iegulda naudu attīstībai. Jo komercbankas dod naudu tikai stabiliem uzņēmumiem, mazāk stabilie to nevar dabūt, tāpēc ir vajadzīgas valsts bankas.
ES valstu pieredze rāda, ka, tikai ieviešot eiro un nodrošinot stabilu budžetu, nerodas jaunas darbvietas. To mēs redzam gan no Īrijas, gan Portugāles piemēra, ka no eiro ieviešanas rodas tikai burbuļdarbvietas. Darbvietas fundamentāli var rasties tikai rūpniecības sektorā. Rūpniecība ir vienīgais sektors, kurā teorētiski ir iespējams «bezgalīgi» liels darbvietu skaits, jo pasaules tirgus, salīdzinot ar Latviju, ir neizmērojami liels, tāpēc eksportējot mēs varam neizmērojamā daudzumā nodarbināt cilvēkus. Ja vien ir rūpniecības uzņēmumi. Bet mums to nav divu iemeslu dēļ - pirmām kārtām mūsu rūpniekiem nav zināšanu, kā ražot labas preces, un otrām kārtām viņiem nav naudas, kuru investēt, jo bankas tos nekreditē.