Vizuālu un tradīciju līdzību ar Džoannas Ketlinas Roulingas uzburtajām ainām tur netrūkst, taču atšķirībā no Cūkkārpas skolas četriem torņiem Kembridžas Universitātes studenti tiek izmitināti 31 koledžā, kur viņi dzīvo, ietur maltītes un daļēji arī mācās.
Gadsimtu gaitā veidojušās tradīcijas Kembridžā tiek ievērotas arī šobrīd. Talārs tur pieder teju katram studentam, jo to nākas vilkt samērā bieži, nevis tikai zinātniskā grāda iegūšanas dienā, kā tas ir vairumā universitāšu. Sadzīvē ar dažādiem simboliem teju ik uz soļa uzsver akadēmisko hierarhiju - pa mauriņu atļauts staigāt tikai profesoriem, bet dažas detaļas doktorantu akadēmiskajā tērpā simbolizē par bakalaura studentiem augstāko pozīciju. «Tas vairāk ir tādā rotaļīgā līmenī,» uzskata doktorante A. Irkle. Tajā pašā laikā katrai studenta esejai tiek nozīmēts vadītājs, kurš divvientulībā ar viņu to var analizēt vismaz stundas garumā. Ja paveicas nokļūt kādā no labākajām koledžām, var gadīties, ka tavas nozares pasaules klases akadēmiķis nepieciešamības gadījumā privātā nodarbībā skaidros nesaprotamo vielu.
Viesmīļi baltos cimdos
Kad ierodos Kembridžā, ir pievakare, tādēļ koledžas, kas dienā mudž no tūristiem, apmeklētājiem jau slēgtas. Jauniešu bariņi, kas plūst iekšā pa koledžu vārtiem, ir vasaras skolu apmeklētāji. Pastāvīgi tur mītošie studenti pēc tikko nosvinētajām noslēgumu ballēm, par ko dažu koledžu pagalmos vēl atgādina nenojauktas nojumes un balti plastmasas krēsli, ir devušies vasaras brīvdienās. Kristus koledžas pagalma zaļais mauriņš un vīteņaugiem apvītās sienas, par spīti treknajam «College closed to public»*, tā vien uzprasās pēc fotokameras zibšņiem, kaut vai caur vārtu aili. Pēc brīža idillisko ainavu fotoobjektīvā papildina arī sirmā koledžas portjē stāvs, kurš tikko iznācis no sava posteņa. Gaidīto rājienu nesaņemu, bet tā vietā viņš aicina uzņemt kādu kadru iekšpusē.
«Tiešām? Parasti viņi nav tik laipni. Šis bija izņēmums,» nākamajā dienā izbrīnīts ir universitātes sabiedrisko attiecību vadītājs Tims Holts, kad pusdienojam Pembrokas koledžas ēdamzālē. Pulkstenis ir pāri divpadsmitiem, un katram nākamajam jaunpienācējam, ja vien viņš nav profesors, ar plastmasas paplāti starp masīvkoka galdu rindām nākas lavierēt arvien ilgāk, jo šajā laikā gandrīz visi krēsli ir aizņemti. Mācībspēki, citu netraucēti, sēž pie zāles tālākajā galā atsevišķā ailē novietotā high table jeb pasniedzēju galda.
Aktīvajā studiju periodā koledžu ēdamzālēs studentiem un pasniedzējiem regulāri rīko saviesīgas vakariņas, kurās dalība ir obligāta, jo tas palīdz veidot un uzturēt Kembridžai tik būtisko sociālo vidi. Šādas maltītes biežums ir atkarīgs no katras koledžas rocības. «Mums reizi nedēļā ir smalkas vakariņas kā Harijā Poterā. Ir trīs ēdieni, cenā iekļauts arī vīns, un to visu servē viesmīļi baltos cimdos. Ir koledžas, kurās tā ir katru dienu,» stāsta A. Irkle, kura studē Klēras koledžā.
Bakalaura studentiem dzīvošana koledžā ir obligāta, jo tas lielā mērā nodrošina Kembridžas Universitātes izglītības unikalitāti. Vide tur veidota tā, lai studenti maksimāli varētu nodoties mācībām - strādāt ir aizliegts, bet istabiņas uzkopj personāls. Koledžu rocība, ko parasti vairo un uztur tās nekustamie īpašumi vai bagātu absolventu ziedojumi, nosaka arī sadzīviskos apstākļus. Piemēram, Trinitijas koledžā, kas ir bagātākā no visām, palagi tiekot mainīti katru dienu. «Es šeit dzīvoju kaut kādā savā laimes burbulī. Mēs ar citiem studentiem esam runājuši, ka šeit viss ir nodrošināts - dzīvošana, ēšana un sociālā vide,» stāsta doktorante A. Irkle.
Ne tikai bagātajiem
Greznā vide un tradīcijas par Kembridžu rada elitārās, augstākā plaukta izglītības iespaidu, kas attur talantīgus, taču nabadzīgus jauniešus no mēģinājuma tur iestāties. Universitāte to apzinās un cenšas mainīt. «Mēs zinām, ka universitātē iekļūt ir grūti un gadā varam uzņemt aptuveni 3000 studentu, bet ir svarīgi, lai jaunieši no nabadzīgākiem sabiedrības slāņiem kaut vai apsvērtu iespēju iestāties Kembridžā,» uzsver universitātes vicekanclers Leščeks Boriševics, norādot, ka studiju maksas un dzīvošanas izdevumu segšanai ir pieejams ne tikai valsts garantēts kredīts, bet arī dažādas stipendijas. To apstiprina arī inženierzinātnes doktorantūras students no Malaizijas Džulians Tans, kurš bakalaura un maģistra grādu ieguva Oksfordas Universitātē. Viņaprāt, mediji ir tie, kas uztur nesasniedzamās Kembridžas tēlu. «Protams, ja esi bagāts un vari atļauties mācības privātā skolā, tu būs labākās pozīcijās, tomēr iespējas ir arī citiem. Neuzskatu sevi par bagātu, tomēr spēju iekļūt šajās universitātēs,» viņš stāsta. Arī A. Irkle aicina jauniešus nekautrēties un pieteikties Kembridžā ar Latvijas universitāšu diplomu. «Es arī sāku savas gaitas parastā skolā Limbažos un vienkārši ar darbu un uzņēmību esmu tikusi tur, kur šobrīd esmu,» viņa iedrošina.
Labāko studentu izraudzīšanās Kembridžai ir laikietilpīgs un sarežģīts process, jo bieži vien pēc iesniegtajiem dokumentiem daudzi pretendenti ir identiski - ar augstākajām atzīmēm visos pārbaudījumos. Intervijas veic mācībspēki, jo, pateicoties pieredzei, skaidri zina, kādas kvalitātes piemīt veiksmīgiem studentiem. «Mēs pārliecināmies, vai studentam ir atbilstošas intelektuālās spējas un potenciāls dzīvošanai šajā vidē,» saka Starptautiskās stratēģijas biroja vadītājs Tobijs Vilkinsons.
Kembridžas Universitātei līdzīga vide un struktūra pasaulē eksistē tikai Oksfordas Universitātē. Kembridžu veido 31 koledža un vairāk nekā 150 departamentu un fakultāšu. Koledža Kembridžas Universitātē nenozīmē pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības ieguves vietu, kā tas ar šo vārdu tiek saprasts Latvijā. Kembridžā tā ir vieta, kur studenti dzīvo, ēd, vakaros satiekas kopīgā dzīvojamajā istabā un daļēji arī mācās. Dienā viņi pārsvarā dodas uz lekcijām dažādos departamentos un fakultātēs. «Tās ir manas mājas,» par savu koledžu saka socioloģijas maģistrante no Beļģijas Kjāra Mureja.
«Viņi vakarā sēž pie galda, cits citam jautā, ko šodien mācījies, ko darīs rīt, kāda ir politiskā situācija. Tas veido ārkārtīgi stimulējošu vidi. Tāds, kurš neko nedara, uzreiz jutīsies atstumts. Manuprāt, koledžas vairāk veic sabiedrisko, nevis akadēmisko funkciju,» stāsta Kembridžas Universitātes Biznesa skolas pētnieks Dr. Ģirts Račko. K. Mureja uzskata, ka tikai atrašanās šajā vidē jau attīsta viņas prātu: «Es ļoti daudz mācos vienkārši no sarunām ar citiem studentiem. Cilvēki šeit ir ļoti ambiciozi un ieinteresēti visā, ne tikai savā studiju jomā.»