Vai pastāv dzīve pēc pievienošanās eirozonai?
Igaunijas Bankā (IB) - pavisam noteikti jā. Izmaiņas kopš iestāšanās eirozonā vairāk bijušas evolucionāras, ne revolucionāras. Daļa pienākumu ir mainījušies, lielākoties attiecībā uz politikas veidošanas procesu un lēmumu pieņemšanas kārtību. Bet, ja vēlaties jautāt, vai ir kādi pienākumi, ko IB vairs neveic pēc pievienošanās eirozonai, atbilde ir - nē.
Kā Igaunijā veicās ar eiro ieviešanu - vai tagad ar esošo pieredzi jūs ko darītu citādi?
Loģistiski tas bija sarežģīti, jauno eiro banknošu nogādāšanu visā valstī apgrūtināja spēcīgas sniega vētras. Tas bija grūts uzdevums, taču šķiet, ka ar to tikām galā ļoti labi. Viena no problēmām bija cenu kāpums pēc eiro ieviešanas, lielākoties pakalpojumu sektorā. Vispārējais efekts uz patēriņa cenu indeksu bija neliels, apmēram 0,2-0,3%. Jāsaprot, ja eiro tiek ieviests inflācijas laikā, ir grūti nošķirt, kuras cenu izmaiņas ierosināja eiro ieviešana, kuras - inflācija. Par cenu kāpumu mazumtirdzniecībā - vienmēr būs cilvēki, kas gribēs iedzīvoties no valūtas maiņas, tas ir veids, kā tirgus ekonomika funkcionē. Ceru, ka patērētāji pieņems pareizos lēmumus un «sodīs» mazumtirgotājus, kas tā centās iedzīvoties.
Cik ilgs bija eiro ieviešanas process? Kad Igaunijas valdība pieņēma lēmumu par pievienošanos eirozonai?
Tieši tāpat kā Latvijā, valsts lēmumu par vēlmi pievienoties eirozonai izteica brīdī, kad iestājāmies Eiropas Savienībā (ES). Pirmais Igaunijas valdības noteiktais datums bija 2007. gads, taču augstās inflācijas dēļ nācās eiro ieviešanu atlikt - no sākuma domājām, ka tikai līdz 2008. gadam, taču vēlāk kļuva skaidrs, ka būs jāpagaida ilgāk. Lielākā daļa sagatavošanās darbu bija paveikti jau pirmajā fāzē. Nākamais - bija jāizpilda visi kritēriji, ko arī paveicām 2010. gadā.
Skaidrs, ka eiro ieviešana Igaunijā bija valdības mērķis, taču ko par to teica sabiedrība?
Igaunija ir samērā proeiropeiska valsts. Bija dažādas aptaujas, atbildes gan bija atkarīgas no tā, kurš jautā (smejas). Igaunijā reitings bija salīdzinoši augsts gan attiecībā uz pievienošanos ES, gan attiecībā uz eirozonu. Gadu pēc krīzes eiro ieviešana nebija nemaz tik komfortabla. Taču igauņi saprata - maza valūta nav tik uzticama kā liela valūta, tāpēc mums ir labi būt valūtas savienībā.
Kādi IB bija pirmie 2011. gada mēneši?
Bija nepieciešams pieņemt darbā papildu cilvēkus, jo ar tik lielu skaidrās naudas apjomu īpaši svarīgi kļuva drošības pasākumi. Vairāk darba parādījās monetārās politikas ziņā, krietni vairāk, nekā bijām plānojuši. Turklāt arī eirozona pati nebija tajā labākajā formā, Frankfurtē tika pieņemti daudzi sarežģīti lēmumi, mēs vienkārši tikām iesviesti ūdenī un bijām spiesti paši saprast, kas notiek Eiropā. Šobrīd Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomē visi nacionālo banku pārstāvji ir vienlīdzīgi, tāpēc jāiegulda liels darbs, lai palīdzētu IB prezidentam sagatavoties. Un vēl - agrāk mēs vairāk analizējām Igaunijas ekonomiku, šobrīd attiecība ir 50:50, esam vairāk pievērsušies Eiropai.
Vai bankas darbinieku skaits mainījās?
Domājām, ka darbinieku skaits nepieaugs, taču kļūdījāmies, darbaspēka kustības dēļ ir par kādiem desmit darbiniekiem vairāk. Ceram turpināt ar šādu darbinieku skaitu, tas gan nav vienkārši. Mums ir pati mazākā nacionālā banka Eiropā. Tajā pašā laikā ir 50 darba grupu, kurās jāpiedalās, lai varētu strādāt ECB kā līdzvērtīgs partneris. Īpaši nemainījās arī darbinieku algas. Tā kā krīze sita visus, teorētiski algas vajadzēja apgriezt arī IB, taču tas nebija iespējams - darba noslodze pieauga dramatiski, bija jātiek galā ar finanšu krīzi, paralēli jāievieš eiro. Tāpēc bankas padome nolēma, ka samazinās padomes locekļu algas par 10%. Pārējiem algas ir bijušas konstantas pēdējos piecus gadus.
Vai Igaunija pati drukā eiro?
Katrai centrālajai bankai ir jārūpējas par pašu skaidrās naudas cirkulāciju. Igaunijas Banka rūpējas par kronu aizvietošanu ar eiro. ECB izlemj, cik naudas nepieciešams visai sistēmai un katrai valstij atsevišķi. Salīdzinoši ar citām valstīm Igaunijā skaidrās naudas apjoms cirkulācijā ir mazāks, jo šeit cilvēki vairāk lieto maksājumu kartes.
Vai IB budžetu ietekmē ECB?
Protams. Liela daļa mūsu ienākumu nāk no centralizētām monetārās politikas operācijām. Ja ir peļņa, tā tiek sadalīta starp eirosistēmas dalībniekiem. Taču var nākties dalīt arī zaudējumus. Vēl ECB pieprasa detalizētu statistiku. Un tad mums jāsaprot, kā risināt papildu uzdevumus - pieņemt darbā jaunus cilvēkus vai iztikt ar esošajiem resursiem.
Kā izmainījās IB budžets pēc iestāšanās eirozonā?
Pirmajā gadā palielinājās - bija jāievieš eiro, un naudas drukāšana ir dārgs pasākums. Protams, mums nevajadzēja nodrukāt visu uzreiz, turklāt varējām aizņemties no ECB, taču pirmajā gadā tik un tā bija lieli izdevumi. Plānojam, ka bankas izdevumiem attiecībā pret iekšzemes kopproduktu ir lēnām jāsarūk.
Kādas ir iemaksas ECB budžetā pēc valsts pievienošanās eirozonai?
Katrai dalībvalstij ir izkalkulēta kapitāla atslēga, Igaunijai tā ir 0,255% no IKP, kas jāiemaksā ECB kapitālā. Daļa no Igaunijas ārzemju rezervēm jāiegulda centralizētajā sistēmā, lai būtu segums ārzemju tirgos. Vēl ir dažādi projekti, kur katra eirozonas valsts piedalās ar finansējumu, piemēram, IT sistēmu izstrāde. Jāsaprot, ka, esot kopējā mehānismā, šādi maksājumi ir pienākums.
Vai IB joprojām ir neatkarīga?
Politiski tādai jābūt, pretējā gadījumā nevarētu pievienoties eirozonai. Mūsdienās ir svarīgi, ka institūcijas ir neatkarīgas, lai izietu no krīzes un pieņemtu pamatotus lēmumus, nevis kāda interesēs.
Bet vai ir atsevišķi lēmumi, ko IB nevar pieņemt viena pati, nekonsultējoties ar ECB?
Neatceros, ka mēs to būtu gribējuši (smejas). Pastāv rāmējums, kam esam piekrituši, - cik centralizēti sistēmai jāstrādā. Piemēram, ir vienošanās, cik liels var būt mūsu investīciju portfelis. Ir jāsaprot - ja veido kopējo monetāro politiku, pie viena gribot kontrolēt situāciju tirgū, nacionālajām centrālajām bankām ir jāpiekrīt konkrētiem ierobežojumiem.
Kādas izmaiņas Igaunijas ekonomika ir piedzīvojusi pēc iestāšanās eirozonā?
Efektus pāragri mērīt, jāpaiet vismaz desmit gadiem. Var novērot, ka skandināvu kompānijas, kas ienāk Igaunijas tirgū, tā arī saka: iepriekš negribējām investēt jūsu valstī, jo neticējām jūsu politikai, taču tagad, kad esat daļa no eirozonas, mēs esam gatavi to darīt. Kopumā var redzēt, ka investīcijas palielinās. Taču atkal sarežģīti nošķirt - vai tas ir iestāšanās eirozonā vai atveseļošanās no krīzes dēļ. Vēl jāņem vērā, ka eiro sniedz aizsardzību pret nestabilitāti, kas mazai valūtai bija aktuāli. Visas Baltijas valstis vismaz reizi dekādē piedzīvo kādu ekonomisko krīzi. Ja ekonomika ir maziņa, problēmas tirgū būs ļoti izteiktas un ar negatīviem efektiem ilgtermiņā, lielākai valūtai šie riski ir mazāki. Vēl faktors - esam nonākuši plašākā tirgū, līdz ar to kompānijām vairāk ir jādomā par konkurētspēju un cenu salīdzināšanu, iepriekš bija ļoti manāms, ka cenas bija augstākas nekā eirozonas valstīs.
Vai var teikt, ka Igaunijā krīze ir beigusies?
Ja runājat par ekonomisko krīzi, savā ziņā lokālo Baltijas krīzi, domāju, ka vairāk vai mazāk jā, esam piedzīvojuši ātru atlabšanu. Neesam atgriezušies līmenī, kurā bijām pirms tam, bet tas arī nav vajadzīgs. Izaugsme nav milzīga, taču ekonomika aug, biznesa vide ir apmierinoša, plānojam stabilu izaugsmi arī nākamgad 3-4% apmērā no IKP.
EK nākusi klajā ar priekšlikumu par banku ūniju un līdz ar to tiešāku banku uzraudzību eirozonā. Kā tas ietekmēs IB?
Pagaidām ir daudz neskaidrību. Galvenās bažas - Skandināvijā ir ļoti laba sadarbība ziemeļu banku uzraudzības jomā. EK piedāvājums domāts tikai eirozonas valstīm, taču lielākā daļa valstu, kas atrodas ārpus eirozonas, nav apmierinātas ar šādu piedāvājumu. Skandināvu un arī Baltijas finanšu tirgi ir integrēti, sadarbība uzlabojas, attiecības tāpat, sistēmas ir savietotas, un ir svarīgi, lai to visu mēs neiznīcinātu ar jauno sistēmu. Jācer, ka risinājums būs vienkāršs - mums būs gan vienotais banku uzraudzības mehānisms, gan arī Skandināvijas un Baltijas kopējā uzraudzības shēma, un tie abi strādās roku rokā.