Senais grieķis nāk prātā arī sadaļās, kurās viņš apraksta svešās zemēs mītošos dzīvniekus. Var pieņemt, ka, piemēram, runa ir par čūskām, kas māk veikli pārvietoties krūmāju zaros, tomēr Hērodotam tās kļūst par lidojošām čūskām; kādu ceļotāju pārsteigušas lielas skudras līdz pašam Hērodotam jau nonāk kā tēls skudras lapsas izmērā... Mūsu politiķiem izdomas un pārspīlēšanas spēju, raksturojot konkurentus un pašiem sevi, arī netrūkst.
Aiziet nevar, palikt riebjas
1. Premjers šausminās par savu izglītības ministru, salīdzinot ar kuru - laikam pat «trakais Ķīlis» valdības vadītājam bijis tīkamāks. Izglītības ministra partija nepaliek atbildi parādā un šausminās par labklājības ministri, kas, kā reformisti pēkšņi konstatējuši pēc krietni ilga kopīga darba valdībā, varbūt «kaut kur der» (RP līderis Demiters), bet tikai ne savā amatā. Premjers Dombrovskis televīzijas studijā purpina par izglītības ministru Dombrovski, ceļā no studijas līdz Vecrīgai šī sūkstīšanās jau izaugusi līdz demisijas pieprasījuma gatavošanai. Tikmēr nacionāļi dodas ciemos pie opozīcijā omulīgi sēdošajiem zemniekiem, vedinot publiku tvīkt neziņā, vai tad tik tēja vien padzerta vai arī līdz gultai tikuši.
Nav tikai skaidrs, kāda tam visam jēga. RP valdībā turēsies visiem spēkiem kaut tā iemesla dēļ, ka vairāki partiju pārstāvošie ministri vēlēšanās vispār nekandidēja, attiecīgi viņiem pat nav iespējas atgriezties Saeimā deputātu statusā. Savukārt, ja Vienotība, iespējams, patiesi bija gatava upurēt Viņķeli, lai mazinātu Nacionālās apvienības rūgtumu par kultūras ministres demisiju, tad tagad tas vairs nav aktuāli un izskatītos dīvaini.
It kā cilvēki nav jaunienācēji politikā, tomēr ignorē elementāru lietu: to, kurš par ko skaļāk kliedza 2013. gada rudenī, 2014. gada rudenī velētāji vairs neatcerēsies, toties to, ka šī ir viena izcila, kašķīga kompānija, - gan. Ja pieņemam, ka a) partijas aptuveni saprot, kas ir to vēlētājs, b) nav nolēmušas pašlikvidēties, tad kāpēc nevarētu situāciju risināt citādi? Proti, partijas uzrunā savu auditoriju - konkrēti šos un šos jautājumus mēs nevaram atrisināt mums pieņemamā veidā tuvākā pusgada laikā, bet mēs tos uzturam un ievēlēšanas gadījumā turpināsim. Proti, par laimi, situācija nav vairs tik dramatiska, ka «tagad vai nekad» - sava versija par noteiktu jautājumu obligāti jāpanāk tieši tagad, vēlāk nebūs tādas iespējas.
Diagnoze: nopietna «nesaturēšanas» problēma
2. Apbrīnojams loģikas trūkums šajā valstī gan piemīt ne tikai politiķiem. Piemēram, biznesa aprindas varēja baudīt kārtējo publisko netīrās veļas mazgāšanu kārtējo noplūdināto dokumentu formā. Ir pilnīgi vienalga, kurš konkrēti aizstiepa presei Valsts kancelejas (VK) juristu sagatavoto atzinumu par riskiem tiesvedībā ar Fliku. Līdzīgi nav no svara, kā tieši žurnālistu rokās nonāca cits VK juristu atzinums - par kādu citu mantisku strīdu -, kas, lūk, esot bijis iemesls pirmajai noplūdei. Kā var nenošķirt divas lietas - neoficiāli mutiski izklāstīt savu versiju ceturtās varas pārstāvjiem (kaut uz salvetes sarakstīt faktus) ir viens, iedot pilnu dokumentu, zinot, ka tas tiks publicēts, pavisam kas cits! Ka viena lieta ir izmantot presi kā starpniekus savstarpējos manevros (delikāta, tomēr pieņemama prakse) mājienu formā, bet pavisam cita - apgrūtināt tiesvedību, izklājot visas kārtis. Nav pat skaidrs, kāda šai konfidenciālo dokumentu apkārt mētāšanai ir jēga: publikas vairākums tāpat diez vai izlasa parasti visnotaļ garos un sarežģītos tekstus. Toties tiesvedībā iesaistītās vai citādi ieinteresētās puses - gan. Nav pat lielas nozīmes tam, kurš kura cilvēks ir, kurš kādas intereses lobē, - ja rezultātā var būt reāli no valsts budžeta maksājami miljoni. Tu vari, atvainojos, čakarēt savu pretinieku, cik gribi un kā gribi, bet ne tā, ka cietēji būs ļaudis, kuriem nav ne jausmas par kaut kādām vīru spēlēm politikas un ar to saistīto uzņēmēju lokā.
Slikti arī tas, ka šāda prakse amatpersonas un uzņēmējus patiesībā gluži labi apmierina. Proti, kaut aizvadītās nedēļas noplūdinājumu gadījumā dokumentu nesēji ir pietiekami viegli izskaitļojami (variantu skaits ne lielāks par četriem pieciem). Vai esam dzirdējuši par kāda personāža vēlmi doties meklēt jaunus profesionālus izaicinājumus, priekšniecībai slaukot asaras un mājot ar nēzdodziņu?
Nezūdoša slieksme uz primitīviem risinājumiem
3. Liekas, ka, uz visu šo kluso ārprātu ar zināmu skaudību kādu laiku noskatījusies, aizvadītajā nedēļā sacensībā par lielāko dumjību metās Rīgas pašvaldības vadība, lepni piesakot ideju sabiedriskā transporta cenas dalīt atkarībā no braukt gribētāja dzīvesvietas reģistrācijas. Arguments: Rīgā nereģistrētie lieto pilsētas infrastruktūru, toties viņu iedzīvotāju ienākuma nodokļa atskaitījumi plūst uz citām pašvaldībām. Ģeniāli. Idejas tēvi aizmirst, ka cilvēks neatkarīgi no pieraksta pilsētā iepērkas, izklaidējas, attiecīgi rada ieņēmumus Rīgas uzņēmumiem visplašākajā spektrā, kas savukārt nodrošina pašas pilsētas funkcionēšanu - sākot ar to, ka telpas nav tukšas un kāds pilsētai maksā nekustamā īpašuma nodokli, beidzot ar to, ka bez šiem veikaliem, darbnīcām, kafejnīcām utt., kuru pastāvēšanu balsta nerīdzinieka lati, arī reģistrētajiem rīdziniekiem pilsēta nebūtu tik pievilcīga. Šis mijiedarbības princips attiecas pat uz tādu pilsētniekus kaitinošu parādību kā kravas transports ielās. Jā, tas traucē, bojā ielas, bet ko bez šīm kravām darītu daudz piesauktā Rīgas osta. Tāpēc pašvaldības vadībai ir jādomā, kā kravas auto kustību virzīt racionālāk, bet smagie nav apzīmējami par ļaunumu, kas apkarojams vispār.
Citu pašvaldību vadītāji, uzzinot par šo Rīgas kolēģu ieceri, saskaitās, iespējams, pārlieku - neba nu lētākas biļetes sabiedriskajā transportā būs izšķirošais faktors, lai Rīgā strādājošais siguldietis vai jau gadu dzīvojošais valmierietis pārreģistrētos un radītu zaudējumus dzimtajai pašvaldībai (lai gan, ja kārdināšanā Rīga nonāks līdz vispār bezmaksas transportam reģistrētajiem, kas to lai zina). Iespējams, pārlieku saskaitās arī daļa preses, kura ideju iztulkoja kā apzinātu Saskaņas centra/Gods kalpot Rīgai tandēma mēģinājumu pretstatīt Rīgu politisko konkurentu pārvaldītajai valstij. Tā patiesi var izskatīties, tomēr jāņem vērā, ka neba Ušakovs un Ameriks šādu praksi iesākuši - paradums uzsvērt, cik pie mums viss ir labāk nekā aiz pilsētas robežām, jau refleksu līmenī ir Ventspilī.
Jebkurā gadījumā, ja runa ir par savā būtībā leģitīmu mēģinājumu piesaistīt jaunus iedzīvotājus - nodokļu maksātājus -, tad Rīgas vadības izvēlētā versija raksturojama kā plakana. Kas pilsētā dzīvojošam, iebraukušam rada labu iespaidu? Ja nav jāpārvietojas no viena sastrēguma uz otru (jo tad vienalga, kur nīksti, - paša auto vai subsidētā sabiedriskajā transportā), ja pārvietošanās nedraud ar braucamrīka sabojāšanu vai miesiskiem bojājumiem (ziemā, piemēram) slikta ielu un ietvju stāvokļa dēļ utt. Nelaime (no pilsētas vadības viedokļa) tā, ka šo jautājumu risināšanai nepieciešamas lielākas pūles un ilgāks laiks, attiecīgi izvēle nosliecas par labu kaut kam uz fikso, pat ja tas ir nepareizs lēmums.
Un noslēgumā vēl par Hērodotu. Viņa Vēstures IV grāmatā minēta kāda ziemeļos dzīvojoša tauta neuri, kurus daži vēsturnieki asociē ar senajām baltu ciltīm. Hērodots atstāsta neuru kaimiņu teikto, ka neuriem esot tāds niķis: kaut uz dažām dienām viņi mēdzot pārvērsties par vilkiem. Ja pieturamies versijai par neuriem kā tāliem senčiem, jāsecina, ka esam pamatīgi šajā vilkatībā progresējuši - cilvēkam raksturīgu loģiku un veidolu pametam biežāk un uz ilgāku laiku. Tiesa, pārmiesošanās vairs nav vilkos, kas ir gudri dzīvnieki.