Īpaši tas manāms ekonomikā, kur vienotības ideju nomāca atšķirīgās intereses un savstarpējā konkurence. Valsts viena otrai bija gatava izplēst matus cūku, reņģu, olu un citos divpusējos karos. Domstarpības manāmas arī baltiešu ceļā uz ES un NATO.
Liels pārbaudījums Baltijas vienotībai tuvākajos mēnešos būs izšķiršanās par reģiona attīstībai svarīgu projektu - sašķidrinātās gāzes termināli (SGT) un tā būvei piemērotāko valsti. Katra deķi velk uz savu pusi, un Latvija cerībā panākt savu ik uz soļa piesauc Baltijas valstu vienotību.
Bez vienota tirgus
Ja salīdzina ar pirmās brīvvalsts posmu jeb starpkaru periodu, kad baltieši tikpat kā ne par ko reālu nespēja vienoties, mūsdienās situācija ir labāka, atzīst visi eksperti. Baltiešu vienotībai atmodas gados palīdzēja kopīgs ienaidnieks - Padomju Savienība un kopīgs mērķis - neatkarība. Tautas sadevās rokās akcijā Baltijas ceļš, bet politiķi - darbā arī pie ekonomiskās neatkarības atjaunošanas.
«Pulcējāmies vēl pirms valstu neatkarības pasludināšanas. Lai varētu pārņemt ekonomiku savās rokās, vajadzēja reformas, veidot jaunu sistēmu iepretim centrālajai plānošanai,» Dienai saka Lietuvas pirmā premjerministre Kazimira Prunskiene. Tā laika kopīgs mērķis bija vienota Baltijas tirgus izveide, cieša sadarbība enerģētikas, privatizācijas u. c. jautājumos. Izveidotas ap 20 darba grupu dažādos jautājumos, parakstīti daudz dokumentu par sadarbību, atminas K. Prunskiene.
No plāniem baltiešiem izdevās 1991. gada sākumā vienoti paaugstināt cenas, lai preces atbilstu to patiesajai vērtībai. Pārējās idejas palika uz papīra, jo Lietuvā mainījās valdība un jaunā vara paziņoja, ka Lietuva ies savu ceļu. Ideja par kopīgu Baltijas tirgu jeb ūniju atdzima deviņdesmito gadu vidū, taču arī tad nekur tālu netika. Guntars Krasts, kurš deviņdesmitajos gados bija gan ekonomikas ministrs, gan valdības vadītājs, saka: «Līdz tam neaizgājām, jo bijām izvirzījuši mērķi visi trīs būt kopīgajā - Eiropas ūnijā [ES].»
Olu, gaļas un citi kari
Sadarbību atviegloja Baltijas Brīvās tirdzniecības līgums (BTL). Tomēr arī te neiztika bez problēmām. Valstis, vēloties pasargāt savu tirgu, mēdza šo līgumu apiet, un tā radās dažādi kari - olu, cūku, gaļas, arī piena. Ne vienreiz vien Latvija izpelnījās pamatīgas kaimiņu dusmas, jo, gribēdama aizsargāt savus cūkkopjus, ieviesa papildu ierobežojumus cūku un to gaļas importam no kaimiņiem.
Lietuvas - Latvijas jūras robežas strīds nav atrisinājies joprojām. Tas ieildzis desmito gadu, un bumba ir latviešu pusē. Lietuvieši līgumu ratificēja 2001. gadā, bet latvieši vilcinās, jo piekāpšanās nozīmētu lietuviešiem atdot teritorijas, kur, iespējams, ir daudz naftas. «Tā ir lieta, kas ir ar bumbas raksturu. Ja tur sāks iegūt naftu, tad sabiedrība apzināsies, ka zaudēta ir milzu nauda,» saka G. Krasts.
Arī ar igauņiem latviešiem bija jūras robežas strīds, kas saukts par reņģu kariem zvejnieku interešu dēļ attiecīgajā teritorijā. Latviešu zvejnieki ilgi nevarēja piedot tā laika valdībai, viņuprāt, latviešiem ārkārtīgi neizdevīgos nosacījumus, kas sašaurināja reņģu zvejas iespējas Rīgas jūras līcī. G. Krasts gan norāda: «Domāju, ka izdevās sadalīt daudzmaz saprātīgi. Salīdzinoši ātri izdevās atrisināt, lai gan troksnis bija liels.»
Sāncensība uz ES un NATO
Pretrunīgus viedokļus izraisīja igauņu mēģinājumi draudzīgo Eiropas tautu saimē no baltiešiem tikt pirmajiem. «Kad igauņi tika pirmajā grupā, viņi bija gatavi novilkt robežu un teikt: mums ar šitiem vairs nav nekāda darīšana,» ironizē Latvijas Universitātes ekonomikas pasniedzējs Viesturs Karnups. Objektīvi igauņi gan bija gatavāki kvalificēties sarunu sākšanai 1995. gadā iestājai ES.
«Igaunija nevarēja gaidīt, un tas pat būtu nesaprātīgi, kamēr tie pārējie divi savāksies (..) Latvija atradās pēdējā vietā no tā desmitnieka, kas vispār pieteicās. Lietuvieši bija kaut kur pa vidu. (..) Igaunija kļuva tāds vilcējspēks pārējiem baltiešiem. Ja nebūtu tādu igauņu, mums viņi būtu jāizdomā,» tā G. Krasts.
Beigās visas trīs Baltijas valstis ES uzņēma kopā, tāpat kā NATO. Tur pirmie gribēja tikt lietuvieši, tādējādi pierādot, ka arī viņi var būt pirmie, kas gan radīja visai pretrunīgu reakciju. «Tas, ka igauņi pirmie gribēja tikt ES - tā ir pavisam cita opera nekā NATO,» igauņus attaisno Saeimas deputāts Atis Lejiņš.
Dalība ES un NATO vienojušas Baltijas valstis tik ciešā sadarbībā, kāda starp trim valstīm nav bijusi nekad, uzskata aizsardzības ministrs un ekspremjers Marts Lārs. Īpaši cieši baltieši sadarbojas militārajā jomā, ko apliecina kopīgās Baltijas aizsardzības koledžas izveide Tartu, BALTBAT u. c. Ārlietu ministrija min arī Baltijas asambleju, parlamentu u. tml. sadarbību.
Lieli nav bijuši
Lai arī konkurence ir dzinulis attīstībai, kā vārdā vienotība var palikt otrā plānā, tomēr ir jomas, kur baltiešiem kopīga valoda jārod. Tās ir aizsardzība, enerģētika un transports, kur lētāk un efektīvāk ir resursus apvienot, nekā darboties atsevišķi. Aizsardzībā sadarboties neesot grūtību, jo vieno kopīga draudu un risku izjūta, transportā un enerģētikā ir grūtāk, atzīst Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.
Transportā liels kopprojekts ir Via Baltic, Rail Baltica. Igauņi gan ar bažām raugās uz dzelzceļa kopprojekta nākotni, ņemot vērā Latvijas koķetēšanu ar Krieviju par ātrgaitas vilcienu līnijas izveidi austrumu virzienā. Lielajos enerģētikas projektos - Visaginas atomelektrostacijas (AES) un SGT projekts - arī manāmas dažādas problēmas gan Baltijas valstu iekšienē, ārpusē.
Piemēram, Visaginas AES gadījumā lietuvieši netic šim projektam, igauņi arī kļūst skeptiskāki, jo sākuši domāt par plānu B - savu AES. Gaisu jauc arī Krievija, kuras roka manāma jebkur, kur baltiešu plāni apdraud Krievijas energoresursu monopolu.
Tik lieli kopprojekti kā Visaginas AES un SGT baltiešiem nekad nav bijuši, atzīst eksperti, tāpēc tie būs liels pārbaudījums Baltijas vienotības esamībai.