Tikko beigušās pārrunas par pensiju indeksāciju. LM noraudzījās, kā pensionāri mēģina sadalīt pāris kilogramu reņģu. Izdevumi valstij gaidāmi lieli - 10 miljoni latu iznīcināšanai, jauno banknošu drukāšanai un monētu kalšanai - tikpat, iemaksa eirozonā - 200 miljonu. Pensionāru dzīves līmenis ir neformulēta problēma. Neesmu dzirdējusi kādu valsts vīru vai sievu sakām: «Cienījamie, mīļie pensionāri! Paldies par jūsu mūža darbu! Jūs esat pelnījuši labāku dzīvi. Pašreiz jums iet grūti, apbrīnojam, kā liela daļa no jums spēj izdzīvot. Piedodiet, bet pašreizējā periodā nespējam palīdzēt.» Ja problēma netiek atzīta, tātad tās nav vispār - un nav par ko uztraukties.
Kļuvuši brīvi, strādājām pēc labākās sirdsapziņas. Varbūt bijām vientieši, bet izrādījās - bez pastalām vajadzīgs arī jumts virs galvas un dienišķās maizes rieciens. Un nav brīnums, ka daļu cilvēku pārņem ilgas pēc pagātnes - siltuma, sāta un drošības. Izejas pozīcija visiem bija vienāda, bet attapāmies krasas sociālās nevienlīdzības priekšā. Katrā valstī ir bagāti, turīgi un nabadzīgi ļaudis, bet grūti iedomāties nabagu kārtā izglītotu cilvēku, kas visu mūžu atdevis darbam. Uldis Stabulnieks dziedāja: «Vien zābaki un slaisti pa bēdu jūru brien.» To var saprast, bet bankrotējušie uzņēmēji neaiziet pasaulē ar ubagu tarbu plecos. Uz brīdi no skatuves nozuduši, viņi parādās jaunā lomā vēl bagātāki.
Bija klīnikas mugurkauls
Rīgas centrā man pretī nāca sieviete - salīkusi, ar spieķi, izlūzušiem zobiem, apdzisušu skatienu. Ar grūtībām atpazinu kādreiz lepno klīnikas virsmāsu Augusti (vārds mainīts). Māsa Auguste, var teikt, bija klīnikas mugurkauls - visu zināja, ar lielu akurātību sekoja kārtībai. Jaunajām māsiņām viņa bija ne tikai darbaudzinātāja, bet arī māte, taktiski pamācīja jaunos dakterus. Vienmēr stalta, spoži baltā, stērķelētā virsvalkā virsmāsa ieradās darbā pirmā un pēdējā aizgāja.
Ļoti nopriecājāmies par tikšanos, uzaicināju Augusti uz tuvējo kafejnīcu, lai parunātos vairāk. Piedāvāju to un vēl to. Bet pēc brīža manai galdabiedrei kļuva slikti... Izrādās, sieviete vairāk nekā nedēļu īsti nebija ēdusi. Meita zaudējusi darbu, znots pēkšņi nokritis ar insultu, mazmeitai piedzimis bērniņš. Stiprākais ekonomiskais balsts ģimenē izrādījās Auguste ar savu pensiju nedaudz virs iztikas minimuma. Arī uz tirgu atbraukusi pati - atkrīt transporta izdevumi. Mēģināju pasniegt dāvaniņu uz nākamās dzimšanas dienas rēķina. Bet Auguste izslējās: «Es neesmu ubadze, nedomājiet, nē, nē!» Viņa, kas tik daudziem bija nesavtīgi palīdzējusi, aizgāja, pievelkot notirpušo, nejutīgo kāju. Valstī ir moderna diagnostikas aparatūra, lieliski speciālisti, bet virsmāsa tālāk par ģimenes ārstu nebija tikusi. Un ko nu par zobārstu - šie pakalpojumi ir luksusa lieta. Tagad moderni runāt un rakstīt par labām domām, gaišu enerģiju. Principā neesmu pret, bet ko ieteikt Augustei - iet uz līnijdejām vai parkā skatīties gulbīšus? Katrā valstī prioritātei jābūt cilvēkam. Tikai cilvēka dēļ jau valsts institūcija pastāv. Pārāk vārgi līdz šim esam atgādinājuši, ka pensionārs arī ir cilvēks.
Nav viendabīga masa
Tikai ar labām domām vien pirms vairāk kā divdesmit gadiem nebūtu notikušas vērienīgās pārmaiņas. Devāmies uz barikādēm, bijām gatavi cīņai. Grūti tagad klājas daudziem, tomēr jaunajiem ir vieglāk par sevi parūpēties. Skaisti pateikusi Olga Dreģe: «Par ķēdes stiprumu liecina tās vājākais posms.» Tāpēc mūsu politiķiem jāvelk līdzi un jāstiprina vājākie, lai mūsu tautas ķēde nepārtrūkst, lai tā ir stipra. Grūtības būtu panesamas vieglāk, ja redzētu gaišāku nākotnes perspektīvu.
Nepamatoti liels ir sociālās nevienlīdzības kontrasts, reizēm nievājoša attieksme pret senioriem. Pirms dažiem gadiem nolēmām šķirties no pirmskara latviešu mākslinieka gleznas - skatuves mākslinieces Emīlijas Bērziņas dāvinājuma. Prominenta valsts mākslas nozares darbiniece to novērtēja par 200 latiem, un, kad vīrs gleznu tomēr nesa projām, noteica: «Jūs taču esat pensionārs. Vai tas jums nav pietiekami daudz?» Gleznu pārdevām privātsalonā piecreiz dārgāk, bet, domāju, patiesā vērtība bija vēl daudzkārt lielāka.
Gribu piebilst, ka pensionāri nav viendabīga masa. Pagājušā gada rudenī zvanīju savam kursa biedram, lai paziņotu par absolventu tikšanos. Viņš atsaucās priecīgi, bet vienlaikus izteica nožēlu, ka nevarēs piedalīties: «Redzi, mēs ar sievu katru ziemu pavadām siltajās zemēs, un drīz paredzama izbraukšana.»
Būtu interesants sociālais pētījums (anonīms) par pensionāru materiālo nodrošinājumu, kas ne vienmēr ir proporcionāls pensijas apmēram. Mēs taču mīlam sociālās aptaujas, un tas varētu būt noderīgi.
Kā nodzīvot atvēlēto
Uz radikālām pārmaiņām nav ko cerēt, tādēļ negaidīsim un domāsim paši, kā nodzīvot atvēlētos gadus. Daudziem senioriem ir dzīves spars, enerģija, viņi var ģenerēt, attīstīt biznesa idejas, kļūt par maziem uzņēmējiem, nodarboties ar individuālo darbu. Vajadzīga motivācija - zaļais ceļš, nodokļu atlaides.
Nedaudz atvieglot materiālo stāvokli varētu iepriekšējās darbavietas, sniedzot saviem senioriem pakalpojumu cenu atlaides, piemēram, veselības aprūpē, sakaru sistēmā. Zināmās nedēļas dienās un stundās cenu atlaides senioriem varētu būt lielveikalos, kādā ēdnīcā, kafejnīcā.
Variantu ir daudz. Mēs to esam pelnījuši. Ja grūtības padara stipru, tad seniori ir visstiprākie. Bet, kā Ziedonis teicis, ja nebūtu pelēkās krāsas, mēs neredzētu, cik pārējās spilgtas. Tādas, lūk, pārdomas.
Ir vasaras vidus. Baudīsim to!