Ģirts Lilienfelds
Rezultāts ataino spēku samēru?
Vācieši vienmēr bijuši stipri. Viņi varētu atbraukt ar pieciem sastāviem, un tie visi būtu vienlīdzīgi. Lai ar šādu komandu spēlētu kā līdzīgs ar līdzīgu, mums katram ir jābūt labākajā formā, visiem jābūt par simt procentiem gataviem, nevar būt nekādu noguruma pazīmju un katram jābūt arī labākajai dienai, kad faktiski visi metieni iet iekšā. Šodien tā nebija. Bijām noguruši pēc visiem pārlidojumiem. Arī iepriekšējā spēle paņēma daudz emociju. Plus vēl trīs apslimuši spēlētāji un dažas traumiņas. Tāpēc rezultāts diemžēl ir tāds.
Spēle neaizgāja jau no paša sākuma…
Netikām līdzi, kājas bija nogurušas. Viņiem to «zirgspēku» ir vairāk, tāpēc viņi saplēsa mūsu aizsardzību.
Kāds bija uzdevums tad, kad vācieši jau bija tālu priekšā?
Bija jānospēlē agresīvāk aizsardzībā, tas mums diemžēl atkal neizdevās. Vācieši šķita daudz svaigāki.
Ko no šādām spēlēm var iegūt?
Mūsu handbolam ir panākums, ka šāda komanda atbrauc uz Latviju un uzspēlē Dobelē. Spēlētājiem tā ir laba pieredze un iespēja sevi parādīt. Domāju, ka puiši spēles sākumā bija pat pārāk nobijušies. Varēja vairāk uzņemties un iet ar spēku uz priekšu, jo šeit jau nav ko zaudēt - var tikai parādīt sevi no labākās puses. Ja arī kaut kas nesanāk, pret tādu pretinieku tas nav grēks.
Juti, ka spēlē dzimtajā pilsētā?
Jā! Patiesībā, no sākuma tādēļ bija arī lielāka nervozitāte, vēlme sevi parādīt. Bet, kad esi uz laukuma, tam nav nozīmes. Šāds atbalsts var tikai palīdzēt.
Pēc pirmajām divām spēlēm ir neliela vilšanās, vai arī viss ir tā, kā tam bija jābūt?
Vilšanās varbūt ir tāda, ka nenoticējām uzvarai Īslandē. Mēs tiešām varējām to izdarīt. Noskatījāmies vēl video un redzējām, ka tā bija mūsu spēle, taču nenoticējām. Par šodienas spēli? Nezinu, vai vienas nedēļas laikā divas reizes var «izšaut».