Pēdējās dienās izskanošās cerības, solījumi utt., ka politika, varas atbildīguma līmenis turpmāk, «pēc Zolitūdes», kvalitatīvi mainīsies, ir sevis mānīšana. Notikumi - lai cik traģiski vai nozīmīgi vispār - politiku nemaina. Vai politika ASV ir kļuvusi jēdzīgāka pēc 11. septembra? Nē. Neko nemaina pat tas, ja elite kādā brīdī ir patiesi sajutusies apdraudēta. Vai atceraties runas par «pagrieziena punktu» pēc Saeimas atlaišanas? Un? Līdz ar to negaidīsim arī tagad to, kā nebūs.
Varbūt nākotnē būs atsaukšanās uz premjera demisiju kā precedentu (Dombrovskis gan atkāpās!), lai gan arī tas nedarbosies - skat. ZZS izvairīgo reakciju uz atgādinājumiem par labklājības ministres palikšanu amatā pēc Reģu traģēdijas. Iespējams, būs spiediens uz demisionējušās valdības ministriem atkārtoti uz posteni nepretendēt, kas, atklāti sakot, ir diezgan liels populisms. Šādu prasību varētu izvirzīt Pavļutam un Vjačeslavam Dombrovskim (kā bijušajam Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājam), bet, kāpēc šādam spiedienam būtu jāpakļaujas, piemēram, knapi degunu apsildījušai kultūras ministrei, nav skaidrs.
Tātad būs tradicionālais koalīcijas kopā lipināšanas, ietekmju dalīšanas process, un arī ZZS iesaistīšana tajā neko kvalitatīvi nemainīs. Arī tas, vai nākamajā konstrukcijā Reformu partijai būs mazāk posteņu, patiesībā ir mazsvarīgi. Savukārt runas par t. s. tehnisko kabinetu ir muļķības. Kaut vai tāpēc, ka jau demisionējušajā valdībā bija četri bezpartijiski ministri, no kuriem trīs (zemkopības, satiksmes un kultūras) atzīstami par no valsts pārvaldes nākušiem birokrātiem labā nozīmē. Un? Un kurš, lūdzu, būtu tas iespējamais bezpartijiskais premjers?
Īsi sakot, jaunās valdības veidošanas gala rezultāts, visticamāk, būs vēl švakāks par līdzšinējo konstrukciju. Tāpēc, ka tā diktēs politiskā loģika, kuru neviens politiķis nevar ignorēt nepilnu gadu pirms vēlēšanām.
Ko šī loģika paģēr?
Pirmais variants saistīts ar apsvērumu, ka nekāda jēdzīgā nākamā valdība tāpat nebūs. Jaunie ministri dažus mēnešus iešūposies, vēlēšanu tuvums neizbēgami jau tā novērojamo deķa vilkšanu katram uz savu pusi tikai pastiprinās utt. Rezultātā labākajā gadījumā nākamā valdība centīsies klusi nodzīvot tai objektīvi atvēlētos dažus mēnešus. Un tādā gadījumā nākamās koalīcijas partijām var būt izdevīgāk darbam valdībā deleģēt otrā vai trešā plāna spēlētājus, lai pasargātu savus labākos «aktīvus» no sasmērēšanās.
Otrais variants saistīts ar apsvērumu, ka partijas darbu nākamajā valdībā tomēr uzlūko kā iespēju sevi parādīt vēlētājiem un attiecīgi virza cilvēkus, kuri kandidēs. Nelaime tā, ka tad rezultāts var būt vēl draņķīgāks - tad mums ir ne vairs veģetējošs Ministru kabinets, bet tāds, kas ir priekšvēlēšanu cīņu arēna tieši.
Vai šāda situācija ir novēršama? Teorētiski jā. Tad valdības veidošanas procesā partijām precīzi jāvienojas par to, ko no Dombrovska kabineta iesāktā tās turpinās, ko ne. Un šajos jautājumos nedrīkst spēlēt paslēpes - ja, piemēram, ZZS uzstāj uz grozījumu ostu regulējumā iesaldēšanu, tad labāk to izrunāt uzreiz, nevis sākt jandalēt vēlāk. Vēl svarīgāk būtu, ja partijas vienotos par to, ko tās... nedarīs. Piemēram, koalīcijas līgumā fiksējot, kā tieši tiek dalīti līdzekļi budžeta ieņēmumu pārpildes gadījumā (ja tāda būs). Proti, tas, ka caur 2014. gada budžeta grozījumiem partijas mēģinās iepatikties elektorātam, ir neizbēgami.
Par minēto un citiem jautājumiem vienoties var mēģināt, diemžēl līdzšinējā pieredze liecina, ka tas netraucē «čurikiem», negaidītu prasību izvirzīšanai utt. Nestabilitāti var veicināt arī tālāka Reformu partijas izjukšana, kā arī tas, ja jaunajā konstrukcijā Vienotība jutīsies mazāk ietekmīga, - tad partijai būs kārdinājums slēpti torpedēt jaunās valdības darbu, lai būtu iemesls atsaukties uz «labajiem Dombrovska laikiem».
Ja paliekam pie tēzes, ka nākamajos 6-8 mēnešos Latvijā būs vāja valdība, jautājums ir - ko tas nozīmē sabiedrībai? Atbilde atkarīga no tā, kas no valdības tiek sagaidīts. Ja kādam svarīgākais ir, lai izpildvara nesavāra pārāk lielas ziepes, tad ir pamats cerēt, ka nesavārīs. Ja par svarīgu tiek uzskatītas reformas, sistēmas sakārtošana, tad prognozes ir skumjākas. Valdības tradicionāli sāk mīņāties uz vietas vēlēšanu gadā, kur nu vēl šajā gadā strādāt sākušas.
Te gan jāpiebilst, ka reformas vienalga bija iesprūdušas - arī tāpēc, ka par tām nevarēja vienoties konkrētās nozares (piemēram, izglītība, pašvaldības). Līdz ar to lielākais risks valdības maiņā saistīts ar saraustītu pozīciju jautājumu lokā, kas saistīts ar Eiropas Savienības nākamā perioda naudu. Kā zināms, Latvijai un Eiropas Komisijai šajos jautājumos ir domstarpības, tādas ir arī pašā Latvijā, un Dombrovska valdība, šķiet, nepagūs problēmas atrisināt.
Kopumā noskaņojumu, mēģinot raksturot politisko vidi tuvākajos mēnešos, ilustrē frāze no amerikāņu filmas, kur žurnālists Marovs savas programmas noslēgumā saka: «Arlabunakti un labu veiksmi!»