Var saprast gruzīnu sašutumu par Krievijas lēmumu izveidot dzeloņdrāšu žogu uz robežas starp Gruziju un tās bijušo autonomiju Dienvidosetiju, jo šāda rīcība ne vismazākajā mērā neatbilst nedz abu valstu skaļi vai mazāk skaļi deklarētajiem centieniem veidot jaunas savstarpējās attiecības, nedz arī vispār šī laika garam, kad slēgtas robežas, pie kurām izvietoti šaušanas gatavībā izvietoti karavīri, šķiet absurds anahronisms. Tādā veidā arī pagājušā gada rudenī izveidotajai Gruzijas valdībai pateikts, ka uz progresu abu valstu attiecībās nenākas cerēt. Tā ir skaidra zīme, ka Maskava nav apmierināta ar Tbilisi ārpolitisko kursu, kas turpina līdzšinējo virzību uz Rietumiem. Pretējo gan būtu bijis neiespējami sagaidīt, ja pārliecinošs Gruzijas pilsoņu vairākums jau ilgus gadus šādu pārliecību nav mainījis.
Redzams, ka Gruzijas valdības vīru labajiem nodomiem nav nekādas nozīmes. Vai tas ir paziņojums par bruņota spēka kategorisku nepielietošanu attiecībās ar abām autonomijām Dienvidosetiju un Abhāziju, kuras tagad kontrolē Krievijas militāristi, vai gatavību atjaunot gruzīnu vīna un citu lauksaimniecības izstrādājumu eksportu uz lielo kaimiņzemi, Krievijai acīmredzami ar to visu nav bijis pietiekami. Nākas atgriezties pie vairāku bijušo augstu Gruzijas vadības pārstāvju teiktā, ka nevienai šīs valsts valdībai neizdosies mainīt attiecības ar krieviem, kamēr paliks prorietumnieciskais kurss. Tagad tas sakāms pat par Bidzinas Ivanišvili valdību, kas veltījusi daudz pūļu, lai mēģinātu izveidot jaunas attiecības starp Tbilisi un Maskavu. Izrādījies, ka tas nav iespējams. Krievijai šādas attiecības nav nepieciešamas, un tādēļ nevajadzētu arī sevi mānīt ar apgalvojumiem, ka teritoriālās problēmas Gruzijā iespējams kaut kā atrisināt. Gruzīnu valdības pārstāvji diplomātiski apgalvo, ka liela nozīme esot Eiropas Savienības misijai, kas novēro situāciju uz robežas ar abām separātiski noskaņotajām republikām. Tam varētu arī piekrist, taču tas notiek kaut kā pārlieku klusu. Vai ES nenāktos publiskot pietiekami skaļi - visam kontinentam dzirdot, ka Maskava turpina klaji pārkāpt pašas noslēgto vienošanos ar ES. Jāatgādina, ka tā paredzēja krievu kaujas vienību izvešanu no Dienvidosetijas un Abhāzijas, bet tā vietā tagad robežas tiek nostiprinātas ar dzeloņdrātīm. Ir skaidrs, ka ES arsenālā nav reālu līdzekļu ietekmes veidošanai uz Kremli, taču attieksmi gan nāktos paust skaļāk. Tas noteikti ir reāls mīnuss ES ārpolitikā, jo tik uzticami sabiedrotie kā gruzīni tomēr ir pelnījuši citu attieksmi. Nesen Gruzijas aizsardzības ministrs intervijā Dienai diplomātiski teica, ka attiecībās ar Rietumiem nepastāvot princips - es tev, tu man. Tomēr kādreiz taču labie darbi, labā griba, visbeidzot upuri (pirms dažām dienām Afganistānā bojā gāja seši gruzīnu karavīri), ir jānovērtē. Ir laiks piedāvāt NATO avansu Gruzijai.