Mierielā smaržo pēc šokolādes. Tajā brīdī aizmirstas, ka Laima sen pieder īslandiešiem.
Mielojoties ar Laimas ražojumiem, ēdēji riskē. Profesoram būtu jāvēršas pie Īslandes televīzijas, nevis latviskajā Panorāmā jābiedē skatītāji. Lai uzdrošinās īslandiešiem pastāstīt, ka lētākas produkcijas dēļ ar lētām izejvielām īslandiešu investori sačakarējuši labu zīmolu ar labu izstrādājumu kredītvēsturi un peļņas kārē ražo saldumus, kas ir lēti, bet kaitīgi veselībai.
Profesors no Dānijas grāva mītus. Vārdi «ražots Latvijā» vai aicinājums «Pirksim Latvijas preci!» nu jau šķīst kā transtaukskābes uz pannas. Ja uzsit google maģiskos vārdus «ražots Latvijā», valsts uzņēmumu statusā atzīti Latvenergo, Lattelecom, airBaltic, Rīgas siltums, par kuru darbību ikviens patērētājs šausminās kā par rīkļurāvējiem un tarifu cēlējiem, nevis «nacionālo uzņēmumu», kuri aizstāv nacionālo patērētāju.
Kuri uzņēmumi vēl ir nacionālie? Sīkražotāji, kas ņemas kā pliki pa nātrēm ar pārbaudītājiem, izmisīgi un pat spītīgi turpina kaut ko audzēt un ražo bio-eko? Lielražotāji gan uzdrīkstas uztaisīt ēdamlietas, ko pēc tam nezinām, kā nosaukt: par krēmeli, sviesteli, siereli? Uzzinot, ka Austrumeiropai tiek piegādātas zemākas kvalitātes preces, paliek šķērmi. Vissmagāk atzīt - ja patriotisma vārdā pērkam «ražots Latvijā», tad tas diemžēl vairs ne vienmēr nozīmē, ka prece ir teicama. Dzīvībai draudzīga? «Ražots Latvijā» nebūt nav sinonīms vārdam «veselīgs», kā daudzi iedomājamies.
Patriotisku jūtu vadīti, pērkam Latvijā audzētus gurķus, tomātus, neņemot vērā, ka visā Eiropas Savienībā audzēšanas tehnoloģiju standarts ir viens. Pašmāju produkti sen vairs nav pašmāju, un to ražošana atšķiras ar zemāku kvalitāti, jo nepieciešamas lētākas izejvielas un ilgāki uzglabāšanas termiņi. Var jau spēlēt uz patriotiskām jūtām un teikt, ka ārzemnieki grib mums iegriezt, bet diemžēl pārtikas industrija visā pasaulē ir orientēta uz biznesu, viņiem neinteresē ilgtermiņa ietekme uz cilvēka veselību. Tāpēc ārzemju monstri pārpērk pārtikas ražotnes, jo te var ražot, ko grib un kā grib. Nekādu sodu. Īstermiņā nekas nenotiks, apēdot vienu paciņu šo vafeļu. Bet, ja, ēdot Latvijas maizes ceptuvē, kas pieder ārzemju investoram, ceptu maizīti, drīz vien atkal gribas ēst, jāsaka, ka pat maizei nav sāta.
Ikvienu produktu kaitīgu dara daudz alkatības un dvēseles neesamība. Paļāvāmies, ka «ražots Latvijā» tiek ražots kā «sev pašam», taču tagad izrādās, ka saimnieks ražo «tiem tur latviešiem», ne savai tautai.
Pārfrāzējot alkas pēc garīgās maizes, Rakstos pravietots, ka «beigu sākumā cilvēki ēdīs septiņas reizes vairāk, bet tik un tā būs badā». Skatāmies, ko ēdam!