Palutins. Utopiskā runāšana par kaut kādu cilvēku atgriešanu ir absurds! Ja atgriezīsies, tad pāris tūkstošu to, kam nepietiek prāta vai vēlēšanās savu dzīvi sakārtot svešumā! Cien. politiķi, atveriet acis un dariet visu iespējamo, lai vismaz atturētu no aizbraukšanas tos, kas vēl palikuši Latvijā.
Linda. Cik var atkal rakstīt! Saprotiet taču, mums Latvijā neinteresē, kā viņiem tur iet. Ja aizbrauca, lai dzīvo, un mums gar to nav daļas!
! Patīkami lasīt, ka cilvēki cīnās par sevi. Es šos cilvēkus cienu, jo saprotu iemeslus. Arī manu draugu lokā ir cilvēki, kas ir tur. Anonīmi apļerkstēt, kā pirmais tips, kas neciena, pirmkārt, jau sevi, savus tautiešus ir zemiski.
Lielaisjānis. Mana sieva man uzdod vienkāršu jautājumu: «A ko mēs ēdīsim?» (Latvijā.) Kad atbilde būs pilnīgi skaidra, tad arī varēšu atgriezties.
Ome. Par kādu atgriešanos var būt runa, ja nospiedošais vairākums saņem tikai 200-300 latu.
Piekrītu! Aizbraukušie nav ne varoņi, ne upuri. Visvieglāk vainot citus, ja kāds nav spējis savu dzīvi nodrošināt šeit. Galīgi nevietā ir sentimentālā aizbraucēju apcerēšana. Daudz vairāk uzmanības pelnījuši tie, kuri ceļ savu un savas valsts labklājību. Darba tirgū kā jau tirgū noteikumi diezgan nežēlīgi. Ja zema konkurētspēja, tad vieglākais ceļš - meklēt, kur par zemu kvalifikāciju maksā vairāk vai kur var padzīvot uz citu tautu gadu desmitiem sarūpētā rēķina. Otra grūtāka ir celt savu konkurētspēju. To ne katrs var. Un tad sākas vainīgā meklēšana. Vai arī Latvijas gānīšana, kas vispār nožēlojami.
Fredis. Ja reiz nebija iemeslu palikt, tad kādi ir jaunie iemesli, lai atgrieztos?
Sika. Mani radiņi - jauni cilvēki - ir iejutušies UK sabiedrībā. Tālāk no letiņiem, angļu draugi. Par viņiem - tikai to labāko. Būtu jaunāka un stiprāka veselība, arī brauktu projām. Un ne jau tādēļ, ka trūkst patriotisma. Esmu nogurusi visu laiku domāt, vai zālēm šomēnes naudas pietiks. Teātris ir nesasniedzams sapnis, un jaunas kurpes ar.
Orākuls. Nav nekāds varoņdarbs aizbraukt uz sakārtotu valsti, kur viss ir gatavs, varoņdarbs ir pelnīt arī Latvijā to pašu, ko viesstrādnieki ārzemēs, un to var, ja ir rokas un galva uz pleciem.
No Zviedrijas. Arī es atstāju Latviju 1999. gada nogalē un 2000. gadā savācu bērnus līdzi. Pārlasot komentārus, vēlreiz jūtu apstiprinājumu teicienam «paēdušais nepaēdušo nesaprot». Tiem, kam dzīvē veicies un nav nācies saskarties ar izaicinājumiem, kad nepieciešama sabiedrības/valsts līdzdalība - kā rakstā smaga slimība, tie nespēj iejusties to ādā, kam šāds izaicinājums kļuvis par īstenību. Tie savā paštaisnībā gatavi jebkuru bērnu vai invalīdu saukt par nodevēju.
Dainis. Es jau brauktu, ja darbs [Latvijā] būtu. Te maksāju nodokļus, visi labumi no Anglijas valsts pienākas. Bet, iebraucot Latvijā, man uzreiz ķersies pie naudasmaka valsts - davai, atdod nodokļus. Kas par nodokļiem te LV jāmaksā, ja es maksāju tajā valstī nezogot, bet, lūk, grib, lai atkal maksāju.
nu neinteresē man... kāpēc kāds izvēlas kaut kur dzīvot. Jebkuram aizbraucējam attiecīgajā brīdī likās, ka tur būs labāk. Daļai arī ir labāk. Nu un? Domājiet par tiem, kuri dzīvo tepat, nešķiediet enerģiju, cepot lielākus kliņģerus aizbraucēju atmānīšanai, jo viņi atkal sakravās koferi, ja nebūsiet kādudien pietiekoši mīļi.
Hrena. Jūs tik briesmīgi baidāties, ka mēs neatgriežamies, ka lejat sūdus spaiņiem mums virsū. Pabraukājot pa Latviju, jau dzirdu, ka tiek izlaupīti aizbraucēju mitekļi, īpašumi, un tas, redz, esot svētīgs darbs, jo viņi esot Latvijas nodevēji.
Žikivators. Kod vai nekod zobus, palicēj, bet tos, kas aizbraukuši un iesakņojušies Īrijā un Anglijā, atpakaļ neredzēt kā savas sarkanbaltsarkanās ausis. Arī daudzi mani draugi ir aizbraukuši un tur jūtas ļoti labi, jo tur ir valsts, bet šeit ir tikai valsts evolūcijas zemākā pakāpe.