Latgales Kultūras centra izdevniecību jeb, kā to tautā dēvē, Elkšņa izdevniecību var saukt par vienīgo grāmatu apgādu pasaulē, kas konsekventi, jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu izdod grāmatas latgaliešu literārajā valodā, kā arī grāmatas par Latgali, ceļot gaismā gan pirmskara latgaliešu literatūras paraugus, gan pulcinot ap sevi šodienas literātus. Šajos gados izdotas jau ap pustūkstoša grāmatu, taču nezinātājs jutīsies pārsteigts par to, ka šī ražīgā izdevniecība iekārtojusies tikai divās mazītiņās istabiņās Rēzeknes centrā, tipogrāfijas Latgales druka telpās. No šejienes tautās aizgājuši gan Franča Trasuna Raksti, gan unikālais profesora Pētera Zeiles darbs Latgales kultūras vēsture, katoļu lūgšanu grāmatas un mākslas albumi... un arī pavisam necilas dzejoļu grāmatiņas, kurās ielikta daļa no autora sirds. Un visas šīs grāmatas no pirmās līdz pēdējai rindiņai pirms laišanas tipogrāfijā ir izlasījis, izvērtējis, izrediģējis un apmīļojis pats izdevniecības vadītājs.
Uz jautājumu, vai viņš apzinās savu unikālo misiju - būt par latgaliešu grāmatu tēvu, Jānis Elksnis samulst: «Nu... par to gan es nedomāju, domāju tikai par to, ka vajag darbu padarīt godīgi.»
Galvenās grāmatas
«Esmu katru dienu darbā. Pārējie darbinieki - nē, tikai es pats. Brīvdienās mazāk apmeklētāju, klusāks, var labāk iedziļināties saturā. Jāsaprot grāmata,» saka J. Elksnis.
Par sevi viņš runā negribīgi, labprātāk aiziet pie izdoto grāmatu stenda palepoties ar jaunajiem izdevumiem. Pirmām kārtām ar savu galveno grāmatu - Tāvuzemes kalendāru, kuram nupat iznācis jau 75. gadagājums, no tiem pēdējie 24 - Latgales Kultūras centra izdevniecībā. Senas tradīcijas ir arī literārajam rakstu krājumam Olūts. Tie ir paši galvenie regulārie izdevumi, kas iznāk latgaliešu literārajā valodā. Turpat blakus plauktā - grāmatas gan latviešu, gan krievu valodā, J. Elksnis izdod arī tās, nereti nenoniecinādams arī ne tik spožus autorus. Tomēr izdoto darbu plejādē ir arī latgaliešu mūsdienu dzejas pīlāri Valentīns Lukaševičs un Juoņs Ryučāns.
Bet pats pirmsākums bija 1990. gadā, kad Rēzeknē toreizējā Piena konservu rūpnīcas kultūras namā sanākuši kopā latgaliešu inteliģences darbinieki, lai runātu par latgaliešu izdevniecības dibināšanu. Latgaliešu literārā rakstu valoda, vēsturiskais un senākais latviešu valodas paveids tikko bija pārdzīvojis jau trešo drukas aizliegumu un beidzot atguvis brīvību. Gaidīja desmitiem neizdotu vai aizmirstībā grimušu autoru manuskriptu, liela literatūras daļa nāca no trimdas. Izdevniecības vadīšanu uzņēmās toreiz vēl plašākā sabiedrībā nepazīstamais dricānietis Jānis Elksnis. «Protams, es toreiz varēju atteikties, bet man vienīgajam bija poligrāfiķa izglītība, biju strādājis PSRS Zinātņu Akadēmijas tipogrāfijā Maskavā, biju beidzis poligrāfijas skolu Rīgā. Šī bija iespēja atgriezties savā profesijā,» teic Jānis.
Viens no Dricānu plejādes
Jānis Elksnis ar smaidu atceras, ka pašu pirmo bērnībā apguvis krievu alfabētu, atradis grāmatiņu un burtojis. Latviski lasīt iemācījies jau skolā. «Mēs bijām septiņi brāļi un māsas, es esmu pats vecākais, bet jau trīs jaunāki par mani ir miruši - divas māsas un brālis. Tā kā biju pats vecākais, man visvairāk vajadzēja iet ganos, jau no piecu gadu vecuma,» stāsta izdevējs.
Simboliski, bet no Dricānu pagasta nākušas vairākas spožas ar latgaliešu grāmatu izdošanu saistītas personības - Pirmā kalendāra Inflantu zemes laikagrōmota sastādītājs un izdevējs barons Gustavs Manteifelis un Latgales izdevniecības dibinātājs Otrā pasaules kara laikā un grāmatizdevējs trimdā Vladislavs Lōcis.
Poligrāfijas bruņinieks
Par poligrāfiķi Jānis kļuvis nejauši, sākumā iestājies dzelzceļnieku skolā Rīgā, bet, tā kā bijis augumā neliels, direktors ieteicis mainīt specialitāti. Rīgas 2. poligrāfijas mākslas arodskolā, kur mācījies par daiļdarbu burtlici, nācies apgūt arī zīmēšanu, gleznošanu, grafiku un kompozīciju. Jau pirmā mācību gada beigās bijis labākais audzēknis savā grupā, poligrāfiķa profesija ļoti iepatikusies. Ar īpašu cieņu J. Elksnis atceras divus savus skolotājus - Kārli Braķi, kā arī Dāvi Grasu-Augu, kurš mācījis krievu valodu, daudz licis lasīt klasisko literatūru, mācīties no galvas dzejoļus. Viņš stāstījis audzēkņiem par Sergeju Jeseņinu, ar kuru bija ticies Francijā, Sorbonnā.
Tagad Jānis saviem spēkiem apguvis projektu rakstīšanu - pats raksta projektus, meklē naudu, pats ir redaktors, korektors un menedžeris vienā personā. Ne vienmēr grāmatu projekti Valsts kultūrkapitāla konkursā tiek atbalstīti, gadās arī nepamatoti, pavirši noraidījumi, kuri, protams, sāp.
Jānis Elksnis pasūkstās, ka šobrīd esot maz mākslinieku, kas nodarbojas ar grāmatu grafiku, latviešu autoru dzejoļu grāmatām. Sarūgtina arī paviršs grāmatas tehniskais iekārtojums.
Atpūta ir darbs
«Kāda ir darba diena? Es parasti agri ceļos, apmeklēju agro rīta misi tepat blakus baznīcā. Tāda ir mūsu ticība, tāda ir pārliecība. Ar to ticību ir tā - laikam jau nekas cits gudrāks nav izdomāts pasaulē,» atzīst Jānis. Darba diena turpinās līdz kādiem pieciem sešiem vakarā, bet nereti arī vēlu vakaros zvanot autori.
Pašaizliedzīgais grāmatizdevēja darbs novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni un Latvijas Valsts aizsardzības fonda Goda zīmi, J. Elksnim piešķirts arī Rēzeknes Goda pilsoņa tituls. Daudz titulu un gadu, varētu atpūsties.
«Es nemaz nezinu, ko nozīmē atpūsties. Es tāpat lasītu grāmatas,» smejot atzīstas J. Elksnis. Memuārus viņš nerakstītu, bet viens sens sapnis gan dzīvē ir - sagatavot grāmatā savu maģistra darbu augstskolā - par grāmatas māksliniecisko konstruēšanu. Šādas grāmatas latviešu valodā joprojām nav. Vēl sapņi saistās ar Latgales izdevniecības nākotni. Tai jāpastāv, jāieiet digitālajā vidē, jāpiesaista jaunie literāti - jāiet līdzi laikam.