Grāmata, par kuru ir runa, izdevniecībā Neputns izdotā Aleksandra Zapoļa sastādītā latviešu un krievu dzejas antoloģija - jaunums un atklājums kā zinātnē, tā arī dzejā. Sastādītājs - gandrīz jau uzrakstīju «autors», un tā nebūtu vienkārši pārteikšanās - Zapoļs atradis veselu literārās dzīves un vēstures atzari, nelielu terra incognito, kas visu laiku eksistēja mums blakus, gandrīz nemanāma, bet, izrādās, taustāma un apbrīnojami dzīva.
Grāmata skaista. Paldies māksliniekam Ilmāram Blumbergam - te ir nevis lēts komerciāls, bet pavisam cits skaistums, ne banālu «smalko aprindu», bet īsta elegance un cēla vienkāršība.
Garlaikoties neļauj
«Šajā krājumā apkopoti dzejoļi, kurus krievu valodā sarakstījuši latviešu literatūrai piederīgi autori,» lasām ievadvārda pirmajās rindās. «Grāmatā, kas būtībā ir neliela antoloģija, lasāmi panti, kuru autori ir dažādi latviešu dzejnieki; viņu vidū ir gan dižgari, piemēram, Jānis Poruks, Aleksandrs Čaks un Ojārs Vācietis, gan ne visai pazīstami dzejnieki.»
Nu, tas teiktais par «nelielu antoloģiju», manuprāt, nešķiet neapstrīdami. Antoloģija paredz visupirms brīvu atlasi, bet šinī gadījumā sastādītājam bieži vien nebija izvēles: vajadzēja ņemt to, kas ir, dažreiz aizmirstot par kvalitātes kritērijiem. Tas nav pārmetums - tādi bija uzdevuma noteikumi, un punkts.
Saprotu, kā sastādītājs aizrāvies ar tekstiem. Gandrīz redzu, kā viņš līksmo, smaida vai pat skaļi smejas, izvelkot no aizmiršanas kārtējo ūnikumu. Visu ko var pateikt par grāmatas dzejoļiem, bet garlaikoties tie neļauj.
Starp 43 grāmatas dzejniekiem ir ne tikai nesalīdzināma ranga talanti, bet arī cilvēki, kas ļoti dažādā pakāpē pārvalda krievu valodu, to pašu, kuras līdzekļiem mēģina radīt savus dzejas darbus. Atradīsim tekstus, kas uzrakstīti īsti krieviski, varbūt ar vieglu latviešu akcentu, kas tikai pieber tiem klāt neizskaidrojamu šarmu. Ir arī rindas un teikumi, kas vienkārši nepareizi, kļūdaini pēc formas un satura, īsāk - skan absolūti ņe po-russki. Sastādītājs dod savus atradumus ļoti plašā kontekstā. Atsevišķa tēma - kļūdas auglīgā loma dzejā. Te ļoti pārliecinoši pieminētas Pasternaka, Bloka, pat Puškina gramatiskās un stilistiskās kļūdas. Tomēr kļūda un kļūda atšķiras kolosāli. Sastādītāja aizraušanās ar visu atrasto, man liekas, mazliet traucēja viņam paskatīties uz dažiem tekstiem kritiskāk. Ieraudzīt ne tikai to vērtības, bet arī vājās puses, vienkārši pasmaidīt tur, kur vārdu neatbilstība pat paša autora nodomam acīmredzama un vietām kliedzoša. No citas puses - var piekrist, ka šeit interesantas gan uzvaras, gan sakāves; latviešu dzejnieks, kas raksta krieviski, pats to neapzinoties, norāda uz valodas iespējamībām un, kas ne mazāk svarīgi, neiespējamībām, pat tiešajiem valodas lietotājiem.
Tartu zinātniskais apzinīgums
«Dzejisko» daļu sāk Ernsts Gliks (1652-1705) - ne gluži latviešu, ne krievu dzejnieks un tomēr tik nozīmīga figūra gan latviešu, gan krievu kultūrai un valodai, ka atliek tikai kārtējo reizi godbijīgi ņemt cepuri nost.
Tieši latviskā daļa attiecas jau uz pēdējo XIX gadsimta desmitgadi un tad uz XX gs. sākumu. Visinteresantākais šeit Viktora Eglīša devums, visoriģinālāk izskatās Poruka dzejoļi un īsā proza, kas asprātīgi un bez šaubām pareizi salīdzināta ar oberuītu tekstiem. Centrālo vietu pamatoti aizņem Anatola Imermaņa un Mirdzas Bendrupes krievu valodā rakstītā dzeja. Mūsdienu latviešu dzejnieki arī diezgan pamatīgi pārstāvēti - Jānis Rokpelnis vispār, pēc paša vārdiem, sācies kā krievu dzejnieks; tepat atrodami Liāna Langa, Māris Salējs, Inga Gaile, Edvīns Raups... Bet starp rindām kā jau parasti slēpjas dramatiskie likteņu pagriezieni, kaislības, ceļojumi, naids un mīlestība, kas dzīvo abās valodās un pat bez tām.
Tas ir pašpietiekams zinātniskais darbs, kurš autoram varētu nodrošināt kādu zinātnisko grādu. A. Zapoļs savulaik mācījies Tērbatas Universitātē, un slavenās, sevišķi krievu filoloģijas un lingvistikas, semantikas laukā Tartu skolas īpašības - faktu pārbagātība, analīzes precizitāte, tieksme atklāt, ne atkārtot, nosaukt, bet ne pārskaitīt, saprast un nebaidīties no ieraudzītā un saprastā, dabisks, kaulos ieēsts vēsturiskums - ļoti jūtamas šeit. Zinātniskais apzinīgums ir lielākā priekšrocība, bet... tieši šajā «zinātniskajā» grāmatas daļā gribētos, piemēram, redzēt vietām to pašu humoru, kuru sastādītājs demonstrē ne vienu reizi vien dzejoļu atlasē.
Stenforda universitātes (ASV) profesors Lazars Fleišmanis, kurš jau paspējis atsaukties uz šo jaunumu, raksta: «Cik man zināms, šim krājumam nav analogu.»