Mēs šobrīd strādājam pie visu triju Baltijas valstu pilnvērtīgas integrācijas Ziemeļvalstu energobiržā. Šobrīd nākamā «uz strīpas» ir Lietuva. Es nevaru atklāt visas detaļas, taču Viļņā runājam par Lietuvas un Latvijas iekļaušanas gaitu Nord Pool Spot.
Ir zināms, ka pirms jaunu valstu iekļaušanas biržā nepieciešams pusgads, lai veiktu nepieciešamos priekšdarbus. Vai Lietuva var tikt uzņemta nākamā gada sākumā?
Jā, pirms pievienošanās ir jāpaiet sešiem mēnešiem, ko dēvējam par pieteikuma laiku. Pirmkārt, tas saistīts ar tirgus dalībnieku informēšanu par elektroenerģijas cenu apgabala paplašināšanos. Īpaši tas attiecas uz valstīm, kam šobrīd jau ir fiziski energosavienojumi ar Skandināviju, piemēram, Igaunijai. Otrkārt, šie seši mēneši ir vajadzīgi nepieciešamo priekšdarbu veikšanai, līgumu slēgšanai un tamlīdzīgi. Lietuvā mēs vēl gaidām parlamenta gala lēmumu attiecībā uz izmaiņām Enerģētikas likumā. Lietuvas politiķi ir teikuši, ka gala lēmumi varētu tikt pieņemti tuvāko nedēļu laikā un šo brīža sākas manis minētais sešu mēnešu periods. Domāju, ka Lietuvā esam jau ļoti tuvu šim sākuma posmam.
Kā šajā procesā veicas Latvijai?
Latvijas ātrums šajā procesā ir bijis lēnāks, salīdzinot, piemēram, ar Igauniju. Es to nesauktu par vilšanos, taču tas ir prasījis vairāk laika, nekā bijām gaidījuši. Iespējams, mēs bijām pārāk optimistiski. Latvijā ir jau pieņemti grozījumi ar enerģētiku saistītos likumos, kas ir ļoti labi. Taču vēl ir vajadzīgs neatkarīgs elektroenerģijas sistēmas operators, no Latvenergo nodalīts uzņēmums. Tas ir ļoti būtisks priekšnoteikums no mūsu puses.
Cik dziļai ir jābūt šai sistēmas operatora nodalīšanai? Vai pietiktu ar to, ka viena ministrija saglabā savu kapitāla daļu turētāja statusu Latvenergo, bet cita ministrija pārrauga šo nodalīto sistēmas operatoru?
EK ir noteikusi to, kādā veidā šī nodalīšana var notikt. Ir vairāki iespējamie ceļi, un Latvija izraudzījusies tādu modeli, kur mūsu pieredze nav pārāk liela. Tas atbilst Eiropas prasībām, taču šādai pieejai ir jātiek sertificētai no EK puses. Ja šāds pozitīvs atzinums no EK puses tiek saņemts, mums nekādu iebildumu pret to, protams, nebūs. Taču mūsu pienākums ir pārliecināties, ka starp Latvenergo un neatkarīgu sistēmas operatoru ir izveidots tā saucamais «Ķīnas mūris». Latvijas pašas izvēle un atbildība ir veids, kā šis mērķis tiek sasniegts.
Tad Latvija pievienošanos Nord Pool varēs sākt tikai pēc EK apstiprinājuma saņemšanas, ka mūsu izraudzītais Latvenergo sadalīšanas modelis ir adekvāts?
Jā. Tiklīdz saņemam no EK šādu apstiprinājumu, varam sākt manis minēto sešu mēnešu pieteikuma periodu.
Vai šis pieteikuma periods Latvijai varētu sākties šogad?
Manuprāt, drīzāk, ka nē. Jo, cik zinu, sertifikācijas periods var aizņemt pat desmit mēnešu. Protams, tas var aizņemt arī mazāk, taču ļoti šaubos, vai tās būs, piemēram, dažas nedēļas. Manuprāt, ir tikai daži piemēri Austrumeiropā, kur ir ticis izmantots šāds modelis, tāpēc mums ar to nav pieredzes. Domāju, ka Latvijai ir cerības pievienoties biržai 2012. gadā.
Kāda ir atšķirība starp Latvijas pieeju un, piemēram, Skandināvijas?
Piemēram, Zviedrijā pirms divdesmit gadiem zviedru energoražotājs darbojās kā vienota kompānija, līdzīgi kā šodien Latvenergo. Tad elektroenerģijas tīkli tika nodalīti atsevišķā kompānijā un izveidots neatkarīgs sistēmas operators, kas gan palika valsts īpašumā. Latvijas gadījumā, cik saprotu, elektroenerģijas tīkli paliks Latvenergo saimniecībā, bet ir paredzēts izveidot vēl vienu atsevišķu uzņēmumu, kas veiks sistēmas operatora funkcijas. Tā ir būtiskākā atšķirība, kas, manuprāt, var prasīt ilgāku laiku šīs pieejas pārbaudes dēļ.
Kādas ir būtiskākās priekšrocības, ko gūst valsts, integrējoties šajā biržā?
Galvenais guvums ir skaidrība par elektroenerģijas cenu. Nord Pool Spot ir liberalizēts elektroenerģijas tirgus spogulis, kur mēs varam sekot enerģijas cenai ik stundu. Tā ir neitrāla un objektīva tirgus cena, par ko visi ir informēti. Pretēji tai situācijai, kur neviens īsti elektroenerģijas cenu un tās veidošanās nosacījumus nezina. Izņemot varbūt lielus klientus. Arī Norvēģijā pirms gadiem divdesmit cilvēki savos elektroenerģijas rēķinos, protams, redzēja cenu, ko viņi maksā, taču neviens nebija informēts par tobrīd aktuālo tirgus cenu. Ja runa ir par lielu patērētāju, tad, zinot šīs tirgus cenas izmaiņas, tas var plānot savu rīcību, proti, maksāt konstantu cenu ilgāku periodu vai pakļauties cenas svārstībām. Līdzīgi kā ar banku procentu likmēm.
Vai Ziemeļvalstīs kāda daļa no elektroenerģijas cenas gala patērētājam ir fiksēta, domājot par sociāli apdraudētākiem klientiem?
Nē, ņemot vērā, ka runa ir par brīvu konkurenci ik stundu visu gadu, visi fiksētie tarifi ir pagātnē. Elektroenerģijas ražotāji un tās pircēji veido pieprasījumu un piedāvājumu, kas nosaka tirgus cenu. Sociālas dabas jautājumi tiek risināti citādā veidā, ne caur elektroenerģijas tarifiem. Jāatzīst, ka pāreja no regulēta tirgus uz brīvas konkurences tirgu bija liels notikums, jo tas tika izdarīts visai strauji, kā viens liels solis. Norvēģijā tas notika 1993. gadā, Zviedrijā - 1996., Somijā - 1998. un Dānijā 2000. gadā.
Cenas par elektroenerģiju pieauga?
Patiesībā uzreiz pēc deregulācijas cenas būtiski kritās, vēlāk tās atkal pieauga. Līdzīgi kā citu enerģijas avotu cenas, piemēram, ogļu un naftas cenas pērn pieauga. Pagājušajā gadā Skandināvijā un arī Eiropā elektroenerģijas cena pieauga. Daudzi par to bija sašutuši, taču jāuzsver, ka globalizētā ekonomikā arī regulētā tirgū cena pieaug.
Kā varētu tikt risināts jautājums par ārpus ES esošu valstu, piemēram, Krievijas elektroenerģijas ieplūšanu biržā caur Baltijas valstīm? Ņemot vērā, ka Krievijā ir cita tiesiskā vide, citi nosacījumi enerģijas ražotājiem.
Tas ir būtisks jautājums, un viens no nosacījumiem ir visām Eiropas valstīm izturēties šajā jautājumā pret Krieviju līdzīgi. Piemēram, Lietuvā, kas ir ES dalībvalsts pēc integrācijas Nord Pool, jābūt līdzvērtīgiem nosacījumiem darījumiem ar Krieviju enerģētikas jomā, kādi tie ir Somijā. Taču lēmums par to, kā to paveikt, jāpieņem politiķiem.
Bet kāds par to šobrīd domā, diskutē?
Jā, cik zinu, par šo jautājumu šobrīd ir liela interese no EK puses. Jo, atverot tirgu Baltijas valstīs, kur ir robeža ar Krieviju, šo modeli nākotnē varbūt varēs izmantot cituviet Eiropā. Galvenais ir ievērot vienotus nosacījumus, piemēram, ja tiek izlemts piemērot kādu īpašu muitas režīmu, tas jādara vienādi visur. Manuprāt, būtu tikai labi, ja Krievijas elektroenerģija tiktu tirgota biržā, taču tas ir tikai mans kā biržas vadītāja viedoklis, ne vairāk.
Vai ar šobrīd esošo vienu kabeli starp Igauniju un Somiju ir pietiekami, lai Baltijas valstis realizētu pilnvērtīgu elektroenerģijas tirdzniecību biržā?
Šobrīd var novērot to, ka starp Igauniju un Somiju ir elektroenerģijas cenu atšķirības - pērn Somijas cenu apgabalā cena bieži bija augstāka. Tas saistīts ar ierobežotu elektroenerģijas pārvades kapacitāti starp valstīm, un izveides procesā esošais otrais kabelis šo situāciju būtiski uzlabos. Turklāt vēl tiks veidots savienojums starp Zviedriju un Lietuvu. Kad šie abi jaunie savienojumi sāks darboties, cena abos reģionos izlīdzināsies. Visa reģiona ekonomikai kopumā tas ir pozitīvi, taču, protams, atsevišķi skatoties, šeit būs vinnētāji un zaudētāji.
Kādas vēl pārmaiņas mūs sagaida pēc pievienošanās biržai?
Skandināvijas piemērs rāda, ka īsi pēc liberalizācijas elektroenerģijas cenai bija tendence samazināties, kas bija saistīts ar enerģijas ražošanas apjomu pārsvaru pār patēriņu. Kad patēriņš sāka pieaugt, un šāda pieaugoša tendence kopumā ir vērojama aizvadītajos 15 gados, un vienlaikus būtiskas jaunas ražošanas jaudas netika izveidotas, cenām, protams, bija tieksme pieaugt. Šobrīd enerģijas sektors atkal kļūst pievilcīgs investīcijām, piemēram, Somijā top trešā atomelektrostacija. Zviedrijā tiek veidotas jaunas vēja enerģijas jaudas.
Vai mūs sagaida daudzi elektroenerģijas piegādātāji?
Jā, tā ir būtiska pārmaiņa, ka tirgū parādās reāla iespēja izvēlēties starp piegādātājiem. Šie piedāvājumi, līdzīgi kā banku kredīti, tiks dažādi «iepakoti» un piedāvāti. Bet atskaites cena būs viena, kas taps biržā. Līdzīgi kā procentu likmēm bāzes cenu nosaka centrālās bankas. Tomēr šie piedāvājumi var atšķirties arī saturiski, piemēram, Skandināvijā jūs varat izvēlēties 100% zaļu elektroenerģiju, kas saražota vēja parkos. Ir ļaudis, kas ir gatavi maksāt papildus par to.
Kas vēl nosaka atšķirības elektroenerģijas rēķinos?
Piemēram, līguma termiņš un tas, vai līguma cena ir mainīga vai fiksēta. Aptuveni 25% zviedru mājsaimniecību ir izvēlējušās maksāt mainīgu elektroenerģijas cenu, kas mainās līdzi biržas cenai. Pārējie maksā fiksētu cenu, ko var nofiksēt uz dažādiem termiņiem starp gadu un trim gadiem.
Nord Pool šobrīd strādā arī gāzes tirgū. Kāda šeit varētu būt nākotne Baltijas valstīs?
Mūsu interese par šo pagaidām ir ierobežota. Esam līdzīpašnieki Dānijas un Zviedrijas gāzes biržā, attīstīsim arī gāzes biržu Lielbritānijā. Ja gāzes tirgus Baltijas valstīs mūs šķitīs pievilcīgs, iespējams, varam ko darīt arī šeit, taču pagaidām nekas konkrēts nav darīts.
Kas un kā sedz biržas uzturēšanas izmaksas?
Izdevumus pilnībā sedz biržā reģistrētie dalībnieki, kuri maksā gada maksu.
Lietuvā ir izveidota elektroenerģijas birža Balt Pool. Vai divām biržām šeit būs vieta?
Kad runājam par atskaites vai bāzes cenas veidošanu elektroenerģijai, ir nepieciešams panākt, cik vien iespējams lielu likviditāti. Man ir grūti saskatīt iespēju, kā varētu darboties divas biržas, jo bāzes cena šādos apstākļos būs grūti nosakāma. Tas nebūtu ilgtspējīgs risinājums.