Aug prasība pēc zināšanām
Zināšanas un izglītību kā vērtību, ko Latvijas sabiedrība allaž cildinājusi un uz ko tiekusies, uzlūko kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere. «Šī zemstrāva ir ļoti dziļa un izpaužas dažādos veidos, taču mūsdienās ļoti svarīgi ir tas, kā savas zināšanas vari pielietot. Prasība pēc aktīvām zināšanām pieaug ne vien Latvijā, bet arī visā pasaulē, tāpat arī pēc izglītības reformas. Tomēr nemainīga ir emocionālās inteliģences nozīme - to sauc arī par sirds izglītību. No tās atkarīga katra indivīda dzīves kvalitāte, bet, jo labāk dzīvo sabiedrība, jo labāk klājas valstij.»
Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS šovasar veiktās aptaujas rezultāti rāda, ka tikai puse Latvijas iedzīvotāju pēdējā pusgada laikā ir izlasījuši kādu grāmatu, turklāt vismazāk lasa tieši jaunākā gadagājuma - 15-34 gadus veci - cilvēki, kuriem būs jāpārņem valsts vadīšanas un tās labklājības veidošanas stafete. Visvairāk lasa iedzīvotāji ar augstāko izglītību un tā sauktās baltās apkaklītes - šo grupu pārstāvji pusgada laikā izlasa no trim līdz piecām grāmatām.
D. Beitneres teikto, ka tieksme pēc izglītības ir viena no Latvijas sabiedrību visvairāk raksturojošajām īpašībām, apstiprina ne vien fakts, ka Latvijā starp visām Eiropas Savienības valstīm ir lielākais augstskolu skaits proporcionāli iedzīvotāju skaitam - 13,5 augstskolas uz vienu miljonu valsts iedzīvotāju -, bet arī tas, ka 90% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem regulāri lasa vai pārskata preses izdevumus, to atklāj pētījumu aģentūras TNS apkopotais Nacionālo mediju pētījums. «Varbūt nākotnē mēs visu lasīsim tikai mobilajos telefonos, lai gan laikrakstus un grāmatas gribēs vienmēr. Otrs ir tas, ka laika kļūst arvien mazāk un arī cilvēku uzmanība tiek sadrumstalota. Informācijas avotu ir daudz, un katram tie jāprot salikt kā puzle,» norāda D. Beitnere.
Valstij darāmais
Vaicāts, kā sekmēt sabiedrības izglītotību Latvijā, Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš izceļ divus aspektus, uzsverot valsts pieeju šim jautājumam: «Lai būtu izglītota sabiedrība, ir jātērē resursi. Mēs zinām, kādā stāvoklī ir skolotāju algas, kāds ir skolotāju prestižs. Skolās nenonāk ļoti daudzi no tiem studentiem, kuru misija ir būt par skolotājiem. Taču ir arī pozitīvas tendences - diezgan daudzas ļoti simpātiskas sabiedrības pašiniciatīvas.» Pie tādām M. Auziņš pieskaita Satori grāmatnīcu, kurā notiek saturīgas diskusijas, arī personu grupas iniciatīvu SkeptiCafe, kas iecerēta kā domubiedru tikšanās neformālā gaisotnē skeptiski, zinātniski un racionāli domājošiem cilvēkiem. Labi apmeklēti ir arī Latvijas Universitātes Zinātnes kafejnīcas pasākumi - piemēram, vakar notikušais bija veltīts pieminekļu aizsardzībai. Par veiksmi M. Auziņš sauc arī konferenci TEDxRiga, sakot, ka nākamās konferences tiks gaidītas ar nepacietību. «Sabiedrība pati organizējas. Kad Latviju apmeklē pasaulē pazīstami intelektuāļi un Latvijas Universitāte rīko viņu lekcijas, tās ir plaši apmeklētas,» norāda M. Auziņš.
LU rektors Dienas izvēlēto devīzi «Tu esi tas, ko tu lasi» pilnā mērā attiecina uz sevi un atzīst, ka joprojām atzīst gan drukātu presi, gan drukātas grāmatas, tomēr, bieži dodoties garos lidojumos, ņem līdzi literatūru arī elektroniskā formātā: «Pieķēru sevi iracionālā rīcībā - ja elektroniski lasītā grāmata gājusi pie sirds, nopērku to papīra formātā, lai stāv plauktā.»
Četru nedēļu garumā pirms Latvijas valsts dibināšanas 95. gadadienas Diena uzrunāja visus atjaunotās valsts prezidentus. Katrs no viņiem uzsvēra izglītības un zināšanu lielo nozīmi Latvijas attīstībā un katra tās iedzīvotāja labklājībā. Valdis Zatlers ieteica ikvienam pajautāt pašam sev, vai mums ir tieši tāda valsts, kādu esam pelnījuši, un kas jādara, lai tā atbilstu vēlmēm: «Mēs paši šo valsti veidojam. Gribam vairāk un labāk, tad vairāk ir jāstrādā, vairāk ir jāmācās.» Savukārt Guntis Ulmanis uzsvēra, ka ikdienā nepieciešama dziļāka analīze par valstī notiekošo: «Faktus mēs noķeram uz ielas, bet mums ir vajadzīgas domas. Gan tās, ko domā dižgari, gan zemnieki.» Zināšanu daudzpusība kā pamats dzīves kvalitātei izriet arī no Vairas Vīķes-Freibergas sacītā, ka ikviena paaudze ir atbildīga ne vien par to, ko tās spēkos bijis paveikt, bet arī par to, ko tā savos pēcnācējos mācījusi iedēstīt kā mērķus un vērtības.