Mums ir daudz dažādu priekšstatu par to, kas mēs, latvieši, esam. Taču, tāpat kā ebreji, armēņi vai īri, blakus visam pārējam mēs esam tipiska diasporas nācija, emigrantu tauta.
Neatkarības atjaunošanas brīdī ārpus Latvijas mita aptuveni 200 tūkstoši trimdas latviešu, kurus svešumā bija aizdzinusi padomju okupācija un karš. Bet divdesmit neatkarības gados šiem «vecajiem» emigrantiem ir piepulcējies vēl lielāks «jauno emigrantu» vilnis - vismaz 300 tūkstoši cilvēku. Tādējādi jādomā, ka ārpus Latvijas dzīvo vairāk nekā pusmiljons kādreizējo Latvijas valstspiederīgo.
Ja pieņemam, ka neatkarības laika emigrantu etniskā proporcija ir tāda pati kā Latvijas iedzīvotāju sastāvs, mēs varam aprēķināt, ka ārpus Latvijas dzīvo vismaz 350-400 tūkstoši latviešu. Latviešu kopskaits pasaulē tiek lēsts uz 1,7 miljoniem, tātad katrs ceturtais latvietis dzīvo ārpus Latvijas.
Tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka dubultpilsonības jautājums mums ir nevis ētiski teorētiska kategorija, bet praktisks izdzīvošanas jautājums. Saeimas pieņemtais lēmums paplašināt dubultpilsonību bija pareizs un sen vajadzīgs solis. Iespējams, ka šo likumu vajadzēja attiecināt uz visu pasaules valstu latviešiem, nedalot latviešus latviešos no «pareizajām» un «nepareizajām» valstīm.
Masu medijos tas nereti tiek pasniegts tā, ka ar šodienu, 1. oktobri, «būs iespējama» vai «tiks pieļauta» dubultpilsonība, kas vedina domāt, ka līdz šim dubultpilsonība pieļauta netika un tikai ar šodienu sāk darboties jauns, būtisks princips Latvijas pilsonības jomā.
Tas neatbilst patiesībai. Dubultpilsonība bija iespējama arī iepriekš. Ja pavingrinām atmiņu, atceramies, ka dubultpilsoņi pirms stāšanās augstajos amatos bija, teiksim, bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš. Šiem cilvēkiem nācās atteikties no otras pilsonības amata prasību dēļ.
Oficiālajā lvportals.lv, atsaucoties uz Pilsonības un imigrācijas pārvaldes datiem, atrodama informācija, ka dubultpilsonība ir vairāk nekā 30 tūkstošiem cilvēku. Taču iespējams, ka dubultpilsoņu skaits ir lielāks, jo daudzi cilvēki gluži vienkārši nesniedz informāciju par šo faktu.
Tomēr bez Latvijas pilsonības bija palikuši daudzi «vecās» trimdas latvieši, jo laiks, kad viņi varēja pieteikties uz Latvijas pilsonību, pēc likuma pieņemšanas savulaik bija ļoti īss un daudziem gluži vienkārši nebija informācijas par to, vai viņi to nepaguva izdarīt. Daudzi jaunās «trimdas latvieši» arī informācijas trūkuma dēļ par Latvijas pilsoņiem nereģistrēja savus bērnus, kaut likums to pieļāva.
Cerams, ka par notikušajām izmaiņām Pilsonības likumā uzzinās arī ārzemju latvieši. Pilsonības esamība par kādu nelielu procentu tomēr palielina iespēju, ka cilvēks kaut kad atgriezīsies Latvijā.