1. Skaidra, konsekventi realizēta koncepcija. Laba jauna mūzika, kas mērķtiecīgi atlasīta un izkārtota deviņos koncertos ap Marģera Zariņa uzdoto spēles un drāmas asi - no A. Dzenīša skaņmeditācijām līdz J. Karlsona atklāti teatrālajam Sidam.
2. Lielākoties adekvāts atskaņojums, nevairoties no grūtībām iesaistīt labākos spēkus. K. Putniņa Radio kora grupa, LNSO, Kremerata Baltica, labi solisti. Atmaksājās pat saldēšanās aukstajā Domā - M. Zariņa, G. Pelēča un I. Breģes koncerti izšķīla sasildošu degsmi, arī S. Mences telpas izjūta piepildījās. Pārsteidza A. Tumševicas, I. Rišes drāmas (visiem darbiem ar orķestri gan derētu cita akustika).
3. Jauneklīgums - gan organizatoru izdomas pilnajā darbībā, gan skaņdarbu atlasē, gan publikā, kura atbilda sauklim «Tas nav tas, ko jūs domājat».
4. Festivāla jubilāram Zariņam atbilstošā mākslu mijiedarbība. M. Ķimeles studentu un J. Bartkeviča iesaistīšana teatralizētajā uzvedumā Spīķeros bija zariņiski dzīvīga un negaidīta, tāpat S. Savisko komponistu fotoportreti, I. Balodes lirika un U. Bērziņa šamaniskie lasījumi LJMD ievadā un nobeigumā.
5. Mākslinieciskā vadītāja K. Pētersona un viņa komandas pilnīgi nesavtīgais un kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem nepiedzīvotais entuziasms ļāva pārvarēt pieredzes un naudas trūkumu. LJMD buklets, kam K. Pētersons sarakstījis 23 esejas.
Rezumē: LJMD pelnījušas Dienas kartupeli un pastāvīgu valsts atbalstu. No sirds žēl to cilvēku, līdz kuriem nenonāca vēsts par tik labiem un interesantiem koncertiem - nevis kādu komponistu savienības atskaiti, bet īstu radošu kvalitatīvi jaunas mākslas faktu. Skarbi: reklāmai būtu jāatvēl vismaz 25% no budžeta (kura nav). Ieteikums: apvienot LJMD ar latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta spēkiem, kas parasti tiek izšauti vienā vakarā.
Vērtējums: 4 no 5
Divus no festivāla koncertiem - 13. martā Rīgas Domā un 18. martā Lielajā ģildē - uztvēru kā diezgan spilgtu un pārdomātu atgādinājumu par latviešu mūzikas esamību, un šo koncertu repertuārs nelika vilties. Pārliecinoša šķita ērģelnieces Kristīnes Adamaites, orķestra Kremerata Baltica (A. Veismaņa vadībā) un solistu iejušanās Zariņa, Ešenvalda, Pelēča un Breģes pārsvarā gaišajā un harmoniskajā mūzikas pasaulē Rīgas Domā, lai gan būtu tikai priecājies dzirdēt arī kontrastainākas un emocionāli daudzpusīgākas izjūtas, ne tikai Zariņa Concerto innocente. Noslēguma koncerts Lielajā ģildē atstāja optimistisku noskaņojumu, arī tāpēc, ka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra uzstāšanās Normunda Vaiča un Andra Pogas vadībā liecināja par pietiekami nopietnu attieksmi un godprātīgu darbu. Manā skatījumā Karlsona, Paideres un Dzenīša darbi vērtējami kā radošas veiksmes - ar savstarpēji atšķirīgu un kolorītu vēstījumu, prasmīgi veidotu dramaturģiju un saistošu muzikālo tēlu loku, kas atšķirībā no daudzām citām latviešu mūzikas partitūrām tika radīts krāšņos, spožos toņos, bez tumša traģisma vai eksistenciāla dramatisma. Lai arī K. Pētersona instrumentācija Marģera Zariņa Četrām japāņu miniatūrām bija konģeniāla (ko diemžēl nevar teikt par Evijas Martinsones solo), komponista, iespējams, lielākā šedevra Partitas baroka stilā pieteiktā atskaņojuma tomēr pietrūka. Gaidu to, un laikam jau utopiski, bet tik un tā - vismaz vienas Zariņa operas uzvedumu.
Vērtējums: 5 no 5
Visaugstākais vērtējums par neatlaidīgiem jaunu, atraktīvu veidu meklējumiem, kā pamanāmi iespraukties pārblīvētajā informācijas telpā un ieinteresēt laikabiedrus par mūziku, kura top šodien un tepat (Santas Savisko fotoizstāde Galerijā Centrs, internetā un programmbukletos publicētās K. Pētersona esejas - komponistu portretmīklas, radioraidījumu cikls Trīs laivā). Uzslava par koncepciju (programmu dialogu ar M. Zariņa literāro mantojumu) un drosmīgiem jaunu formu meklējumiem mūzikas pasniegumā - radošā dažādu mākslu pārstāvju sadarbībā (jauno koncertizrāde Spīķeros, gaismu režija Rīgas Domā un Latviešu biedrībā, dzejas autorlasījumi, īsas komponistu intervijas uz skatuves simfoniskajā koncertā). Pirms trim gadiem Komponistu savienības uzsāktais festivāls, lai arī vēl ne gluži pilnā žanru spektrā (izpalika koru, elektroakustiskā mūzika, īsts muzikālais teātris), atgūst otro elpu, pārvarot pašpietiekamo noslēgtību. Garainis jau veicina vārīšanos, atliek novēlēt ar laiku iemantot tādu publikas atsaucību, kādu bauda ikgadējās Igaunijas Mūzikas dienas.#